Stāvu izvēles priekšā- spert izšķirošo soli un šķirt 17 gadu laulību vai atkal mēģināt runāt, turpināt pielāgoties. No malas skatoties- normāla ģimene, abi strādā, ir vairāki bērni dažādos vecumos. Bet iekšēji tāds tukšums, tikpat kā nerunājam, jo esmu es, mans darbs, bērni, mājas pienākumi. Un ir viņš, viņa darbs un viņa ērtības.
Zinu, ka pati vainīga, ka samierinājos, biju ērta, visu atrisināju un izdarīju. Saprotu, ka pieļāvu pati tādu attieksmi. Bet pienāk brīdis, kad saproti, ka tā vairs nevar. Ir bailes uzsākt sarunu par šķiršanos, bailes no nezināmā. Bailes izkāpt no pierastā dzīves ritma, bet arī turpināt tā vairs nevaru.