Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bērnam šizofrēnija

Elizaelizaeliza

frivolous

Kā tuvinieks cilvēkam ar šī spektra saslimšanu, kas gana daudz arī runājis ar ārstējošajiem psihiatriem un interesējusies, autorei silti iesaku meklēt palīdzību, vismaz iskaidrojošu, ko šī slimība nozīmē. Kaut kā neštimmē kopā 'gadiem izturēt' un .. tāds informācijas vakuums. Bet jā, tuvajiem grūti.

Zinu, ka ir cilvēki, kas ar šī tipa diagnozēm veido 'klasiski' normālas dzīves ar ģimenēm, darba vietām utml. Nav ko to bērnu norakstīt pirms laika...Man bijušais kursabiedrs izveidojis pat ļoti labu dzīvi 'uz papīra'. Gan izglītība, gan labs darbs.

Stacionārs nav bieds, sevišķi dienas. Ja psihozē / saasinājumā / lēkmē - sauc kā gribi - to aizlaiž līdz stacionēšanai Tvaika ielā uz iesnieguma pamata (jo pats slimnieks nepiekrīt) - pēc sādām situācijām arī rodas tie 'briesmu' stāsti par vardarbīgu izturēšanos. Tas gan ir no pacientiem, un imho, viņiem tajā mirklī ļoti limitēta realitātes, sevis un citu uztvere. Kur stacionē nepilngadīgos, un kā - diemžēl nezināšu.


ingulle

Eliza, ja jau tiešām esat izmisumā, tad palasiet tīmeklī par GAPS uztura sistēmu. Mēs esam uzsākuši, uzvedības ziņā dēlam vēl tālu no ideālā, bet neivērojam jau arī tik konsekventi. Lai vai kā, tas ir risinājums.

Šī diagnoze pie mums atnāca pirms gada,bet pirms tam jau kopš pirmsskolas vecuma cīnamies ar dažādām psihiskām izpausmēm. Ap 6 gadu vecumu vai agrāk naktīs cēlās kliegdams un rādīdams uz sienu. Ap 12 gadu vecumu bērns man pirmo reizi pastāstīja,ka rādās briesmoņi, viņi seko un liek darīt lietas, tāpēc baidās iet ārā no mājas. Kad sāka dzert zāles, briesmoņi pazuda, taču palika neadekvāta uzvedība un domāšana. Pāris reizes mēnesī uznāk psihozes kad vispār neko nevar sarunāt, atliek gaidīt kad nomierinās un tad var nedaudz parunāt, taču neskarot "sāpīgo tēmu", citādi atkal sākas.

Gadiem cenšos izturēt to visu, bet tā kā paliek arvien trakāk, tad ir ļoti, ļoti grūti. Diemžēl neatrodu tādu informāciju par to kā pareizi runāt ar šādu cilvēku lai nesāktos skandāls. Pakāpeniski tikai saprotu, kad labāk paklusēt.

Papildināts 19.01.2024 22:39:

Tieši tāpēc ir smagi, reizēm nolaižas rokas, gribas padoties, pārņem izmisums un bezcerība, jo nevaru ar savu bērnu par daudz ko runāt. Viņš nesaprot jokus, aizsvilstas par sīkumiem, ja kautkas nav pa prātam, ielien istabā un slepus graiza rokas. Es jau slēpju šķēres un nažus, bet pamanās dabūt. Visu laiku esmu uz adatām, jo jāstreso, jāpārbauda vai viss kārtībā. Zāles arī nav lētas un ka palīdz noņemt tikai rēgus, nolaižas rokas. Strādāt es nevaru,jo bērns nevar palikt viens. Esmu kā iesprostota. Ne uz priekšu,ne atpakaļ. Es tiešām nezinu ko iesākt. It kā jau var sadzīvot ar to visu,taču, kad sāku žēlot sevi un domāt par to visu, paliek pavisam smagi. Protams, apzinos,ka esmu viņam vajadzīga,tāpēc saņemos. Nav jau izvēles. Jūtos ļoti nospiesta.

Elizaelizaeliza
Varbūt tu varētu mēģināt meklēt psiholoģisko palīdzību pati sev? Un tur arī varētu mēģināt atrast labākās taktikas, ká sadarboties ar bērnu, kuram ir mentālā saslimšana.

Vai FB nav kādas atbalsta grupas latviešiem, vecākiem ar bērniem ar īpašām vajadzībām un mentālām saslimšanām. Varbūt vajag tādu organizēt un beidzot arī LV sākt veidot kopienas un atbalsta grupas vecākiem, lai viņi nejustos tik vieni, izmisuši un izolēti. Lai ir vieta un cilvēki, kuri saprot, spēj atbalstīt un ir sajūta, ka neesi viens šajā pasaulē.

Angļu valodā ir gana daudz Google resursu, kas sniedz ieteikumus, ko darīt un kā uzvesties, ja ģimenes loceklim ir psihoze utml. Varbūt var palasīt ko tādu un pārņemt taktikas.


ingulle

Elizaelizaeliza
Gadiem cenšos izturēt to visu, bet tā kā paliek arvien trakāk, tad ir ļoti, ļoti grūti. Diemžēl neatrodu tādu informāciju par to kā pareizi runāt ar šādu cilvēku lai nesāktos skandāls. Pakāpeniski tikai saprotu, kad labāk paklusēt. Papildināts 19.01.2024 22:39: Tieši tāpēc ir smagi, reizēm nolaižas rokas, gribas padoties, pārņem izmisums un bezcerība, jo nevaru ar savu bērnu par daudz ko runāt. Viņš nesaprot jokus, aizsvilstas par sīkumiem, ja kautkas nav pa prātam, ielien istabā un slepus graiza rokas. Es jau slēpju šķēres un nažus, bet pamanās dabūt. Visu laiku esmu uz adatām, jo jāstreso, jāpārbauda vai viss kārtībā. Zāles arī nav lētas un ka palīdz noņemt tikai rēgus, nolaižas rokas. Strādāt es nevaru,jo bērns nevar palikt viens. Esmu kā iesprostota. Ne uz priekšu,ne atpakaļ. Es tiešām nezinu ko iesākt. It kā jau var sadzīvot ar to visu,taču, kad sāku žēlot sevi un domāt par to visu, paliek pavisam smagi. Protams, apzinos,ka esmu viņam vajadzīga,tāpēc saņemos. Nav jau izvēles. Jūtos ļoti nospiesta.
Nu, man arī ir uz to pusi, tikai vēl spēju noslēpt asos priekšmetus un brīnos, ka dēlam ir kaut kāds respekts un lietas, ar ko vēl varu argumentēt, lai uzklausa. Protams, ka nekādas informācijas nav un, ja dalos ar citiem, tad vaicā, vai psihologs nevarētu palīdzēt utml. Ir kaut kādi knifi, kas dēlam patīk, - tikšanās, draugi, vietas, kur grib doties un tad tajās dienās ir cits cilvēks, kad priekšā stāv kāda došanās.

Jā. Došanās pie draugiem palīdz. Ja sēž mājàs, tad sāk domāt muļķības.

Jā, es meklēšu iespējas. Man patiesi vajag psihologu pašai lai sakārtotu visu jucekli galvā,kas tur darās pēc visa šī stresa. Labi,ka vīrs man ir atbalsts, taču arī viņam ir smagi.

Man meitai ir paškaitējums un pašnāvības mēģinājums - diagnoze vidēji smaga depresija. Dēlam autisms, ģeneralizēta trauksme un panikas lēkmes. Abi pusaudži. Abiem ir psihiatri, meitai psihologs, smilšu terapija, grupu terapija. Zāļu jūras abiem. Ķeros pie visiem salmiņiem, kur varu pieķerties. Gaidu rindā uz rindu psihologa atbalstam sev. Pēc diviem gadiem var būt pienāks. Tā kā puikam ir smagi tiki, trauksme, ir bijis, ka neguļam nedēļu normāli, jo viņš nevar aizmigt. Painteresējies pie sava psihiatra par Gintermuižu. Iespējams, ka jaunajā BKUS psihiatrijas korpusā arī ir stacionārs, Gaiļezerā bija, tad tur noteikti arī ir. Nekāda elektrošoka tur nav.

Armadetta

Elizaelizaeliza
Demara
Meitenes! Mums ir slēgtā grupa, kur runājam par bērnu mentālo veselību!

https://calis.delfi.lv/forums/tema/18413981-pusaudzu-depresija-smaga-forma/

Piesakaties!

Neizdodas pievienoties. Rāda ka lapa nav atrasta.

Papildināts 28.01.2024 10:06:

Paldies. Mēģinam visādi. Cenšamies kautko kopīgu padarīt, psihologs noderētu, bet gada laikā laikam vienu reizi ir bezmaksas vizītes. Tās mēs esam izmantojuši.

Papildināts 28.01.2024 10:06:

Pati dzeru ad un bērns dzer zāles. Kautkā cīnamies.


LindaLV

Elizaelizaeliza
Vai tad bērnam ar diagnozi šizofrēniju, un citas diagnozes, zāles nav valsts apmaksātas vai vismaz ar mazu piemaksu?

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
18439193