Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Bērni ar dzirdes traucējumiem

BaibaB

Atjaunota būtiska ievada informācija 2015.gada augustā:

Pirmais forums vecākiem, kuru bērniem ir dzirdes traucējumi, šeit tika atvērts 2006.gadā. Kopš tā laika vieni bērni izauguši, bet citi nākuši klāt – un visādas problēmas joprojām ir aktuālas.

Bērnu Dzirdes centrā reģistrēti aptuveni 1200 bērnu ar paliekošiem dzirdes traucējumiem. Iespējams, ka viņu ir vēl vairāk, jo visaptveroša dzirdes skrīninga skolas vecuma bērniem diemžēl nav. Parasti dzirde pasliktinās tik lēni, ka to nepamana pat pieaudzis cilvēks, kur nu vēl bērns. Var pasliktināties sekmes svešvalodās, ir grūtības uzrakstīt diktātus, grūti iesaistīties sarunās, saprast skolotāju, vecāku un draugu sacīto. Senioru vecumā dzirde pasliktinās pat katram sestajam – tātad, mūsu informācija var būt aktuāla arī bērnu vecvecākiem, draugiem, radiem, kolēģiem.

2014. gadā tika nodibināta Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija Sadzirdi, kura, atšķirībā no agrāk eksistējošām un jau likvidētajām nišas organizācijām, ir plašāka: aptver gan vājdzirdīgos pieaugušos, gan bērnu vecākus, jauniešus, seniorus, kohleāro implantu lietotājus, nedzirdīgi-neredzīgos, sociālos darbiniekus, mediķus, pedagogus, kā arī atbalstītājus.

LVAA Sadzirdi cilvēki ar dažādiem dzirdes traucējumiem var iegūt noderīgu informāciju. Tā ir vieta, kur var runāt par savām problēmām un meklēt tām risinājumu. Var iepazīties ar sev līdzīgiem cilvēkiem un ar viņu dzīves pieredzi. Uzzināt, kā var labāk sazināties skolā, darbā, sadzīvē. Kādas ir medicīniskās rehabilitācijas iespējas mūsdienās, un kādus surdotehniskos palīglīdzekļus iespējams izmantot. Kādas apvienības cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem izveidotas ārzemēs, ko tās dara.

Kontaktpersona Baiba Bicēna (šeit BaibaB). E-pastu nenorādīšu, bet nepieciešamības gadījumā mani viegli var sameklēt Draugos, Faceboook vai Twitter. Daudz informācijas par vājdzirdības jautājumiem var atrast arī Sadzirdi izveidotajos kontos sociālajos tīklos, kuros noteikti iesaku ieskatīties!

www.twitter.com/Sadzirdi

www.draugiem.lv/group/18445714/sadzirdi/

www.facebook.com/pages/Sadzirdilv/705650526131425

Svarīgākā informācija, kas attiecas tieši uz bērniem, tiks publicēta arī šeit.

2006.gada augustā šī grupa sākās ar šādiem vārdiem:

"Sacīšu skaidri un gaiši: šobrīd neviens nezina, cik Latvijā ir cilvēku ar dzirdes defektiem. Jau kādus trīsdesmit vai četrdesmit gadus no viena bukleta uz otru, no vienas brošūras uz citu klīst skaitlis 30 000, bet neviens - ne speciālists, ne nespeciālists - vairs neprot pasacīt, kurā gadā šie cilvēki pēdojoreiz skaitīti, vai vispār ir skaitīti un cik pa šo laiku miruši un no jauna piedzimuši. Tas pats attiecas uz bērniem. Surdocentrs darbojas labi, bet vai tiešām visi bērni ir apzināti? Uzdrošinos teikt, ka ne tuvu visi, jo bieži vien nervs nesabojājas pēkšņi, bet pakāpeniski deģenerējas gadiem ilgi. Bet bērns pats domā, ka viņš dzird un redz tāpat kā visi. Starp tiem, kuriem dzirdes defekts noteikts ar gadiem ilgu novēlošanos, ir arī mediķu bērni (tai skaitā es - pieaugušajiem cilvēkiem absolūti nekādas aizdomas neizraisīja fakts, ka agrā bērnībā, apmēram četru gadu vecumā es brīnījos, kāpēc koris televizorā tikai plāta mutes, ka es nevaru sadzirdēt mehāniskā rokas pulksteņa tikšķēšanu, ka putroju uzvārdus - līdz oficiālai vājdzirdības diagnosticēšanai pagāja vēl četri vai pieci gadi!). Tie, kuriem ir pirmā dzirdes zuduma pakāpe, lielpilsētā katru dienu paiet garām desmitiem un simtiem. Sadzīvē viņiem parasti nekādas nopietnas problēmas nerodas, un, ja vien darbs nav saistīts ar mūziku vai ko tamlīdzīgu, tad, iespējams, ka ne viņi paši, ne viņu tuvinieki neko nelabu pat nenojauš. Nu kas tur liels, ja kādu čukstu nesadzird, ka reizēm pārklausās, ka reizēm ir problēmas sarunāties pa telefonu. Tāpat samērā mierīgi pa dzīvi var pastaigāties tie pieaugušie, kuriem ir otrā pakāpe. Nu un tad, ja teātrī uz skatuves teikto tā pagrūti saprast, ja reizēm tiek "nogulēts" pat kāds telefona, pulksteņa vai durvju zvans? Kam gan negadās! Bet ļoti nopietnas problēmas var sākties tad, ja ir trešajā vai ceturtā pakāpe. Tad sākas nepatikšanas visur kur: skolā, darbā, sadzīvē, ģimenē - visur, kur vien kas ir saistīts ar sarunāšanos un klausīšanos. Nesaprotu, kāpēc iestājoties skolā, visiem bērniem neprasa izdarīt audiogrammu? Vispār, tā būtu jāizdara vismaz reizi trijos gados - gan bērnudārzā, gan skolā. Jo bez tās var tikai minēt, cik bērnu sēž skolā ar pirmo vai otro dzirdes zuduma pakāpi un cik no viņiem tiek uzskatīti par tādiem mazliet dīvainiem. Labākajā gadījumā. Jo ir arī gadījumi, kad par garīgi atpalikušu uzskatīts bērns patiesībā ir bijis vājdzirdīgs, tikai tas atklāts pārāk vēlu. Gan agrāk, gan tagad Latvijā ir diezgan daudzi vājdzirdīgi bērni, kuri ir mācījušies vai joprojām mācās parastajās skolās. Un pēc tam - kursos, pa retam arī augstākajās mācību iestādēs, turklāt viņu skaits arvien palielinās. Bet pamēģiniet mācīties parastā klasē, ja skolotājs mīl pastaigāties pa telpu, nostājas ar muguru pret logu, nepārliecinās, vai jautājums vispār sadzirdēts, un ar vieglu roku ieliek divnieku... Un varbūt vispār nav informēts, ka viņa klasē sēž skolēns ar dzirdes problēmām, jo "skolēnu daudz, visus jau pazīt nevar"! Un apkārt citi čaukstina papīrus, sarunājas, ja vēl negaidīti izlādējas dzirdes aparāta baterija... . Nu, kā lai svešiem cilvēkiem paskaidro, ka jautājums vienkārši nav sadzirdēts un nevis nesaprasts, arī pēc atkārtošanas otro, trešo un ceturto reizi? Mikrofoniņi, kurus piestiprina pasniedzējiem pie apģērba, un kādus var izmantot studenti, visbiežāk redzēti tikai surdotehnikas reklāmu lapās un internetā. Par skolotāju un pasniedzēju "atsaucību" reizēm var parunāt īpaši. Daudzi vājdzirdīgie ir spiesti tekstus pārrakstīt no citu audzēkņu burtnīcām - ja vien kāds tās iedod. Bet ja nu ne? Un ir redzēti arī tādi pasniedzēji, kuri skaidri un gaiši pasaka, ka katram klāt nestāvēs un speciāli nevienam neko neskaidros. Nav retums arī tādas "atbildes" uz jautājumiem kā "Es to jau teicu!" un "Vajadzēja klausīties!" Citos portālos, vēstulēs, privātās sarunās esmu runājusi ar mammām, kuras nezina, laist savu bērnu parastajā skolā vai nē. Brīdinu, ka būs grūti, - un tomēr no man pazīstamajiem pieaugušajiem vājdzirdīgajiem neviens nav nožēlojis, ka mācījies parastajā! Kaut gan situācijas bijušas visādas. Jauna dziedāšanas skolotāja var likt nākt klases priekšā un dziedāt, var no rīta atnākt uz skolu ar mācību grāmatām, un konstatēt, ka klase tajā dienā brauc ekskursijā - bet skolotāja to pirms dažām dienām pateikusi mutiski utt. Vājdzirdīgam bērnam bērnudārzā un skolā būs grūti pašam atrast draugus. Un pareizi rīkojās manas paziņas M. mamma, kura meitai draudzenes meklēja un sameklēja! To, ka draudzenes meklētas, viņa pati uzzināja tikai apmēram 30 gadu vecumā... Ja divi vai vairāki bēni (pieaugušie) sarunājas, tad vājdzirdīgais var stāvēt pie ratiem. Viņš nevarēs izsekot sarunai, vai tas izdosies tikai daļēji. Tāpēc pieaugušajam ar vājdzirdīgo bērnu jārunā atsevišķi, vislabāk divatā, un telpā, kur nav trokšņu. Ja apkārt skanēs citas balsis, mūzika, televizors vai radio fonā, vājdzirdīgajam ausīs būs abrakadabra. Digitālie aparāti ir tikai retajam, gandrīz visiem Latvijā ir analogie, kas diemžēl pastiprina arī trokšņus! Pirms vairākiem gadiem tika izdota Annas Vājekas un Gitas Andersones grāmata "Veselības mācība 5. klasei", kurā, cita starpā ir arī šāda "informācija": "Ausis, tāpat kā visi pārējie orgāni, ir jāsaudzē. Ja dzird troksni ausīs vai ausis sāp, obligāti jādodas pie ārsta, jo var iestāties kurlums. Ja cilvēks nedzird kopš dzimšanas, tad VIŅŠ NEVAR IEMĀCĪTIES RUNĀT - VIŅŠ IR KURLMĒMS." Citādi, kā par idiotismu tādu "speciālistu" uzrakstīto nevar nosaukt. Pirmkārt, jau runāt tomēr var iemācīties, un otrkārt, pat galvenokārt: vārds "kurlmēms" attiecībā pret nedzirdīgajiem tiek uztverts apmēram tāpat, kā "nigers" attiecībā pret melnādainajiem - ļoti aizvainojoši! To lieto gandrīz tikai anekdotēs vai tad, ja kāds, teiksim, apzadzies. Vai sen atpakaļ, pagājušā gadsimta sākumā rakstītajos tekstos. Ja negribat bērnu aizvainot, nesauciet viņu par kurlu vai pakurlu! Par šo grāmatiņu pat TV raidījumā tika diskutēts, taču vēlāk izdeva atkārtoti - bez izmaiņām. Vai vajag kautrēties no tā, ja bērns sabiedriskā vietā neklausa, "skaļi uzvedas"? Ar šādu problēmu iznāk sastapties gan mazu veselu bērnu māmiņām, gan lielāku vājdzirdīgu bērnu māmiņām - nu, saprotams, taču, kāpēc... Bet, ko saprotam mēs un speciālisti, var pilnīgi nesaprast apkārt esošie cilvēki. Kāpēc bērns tik "neaudzināts"? Radiniekiem, ģimenes draugiem (un, iespējams, arī skolotājiem) to vajag mēģināt izskaidrot. Bet nepazīstamo cilvēku reakciju vajag vienkārši pieciest. Novēlu izturību! Atsevišķi var parunāt par surdotehniku, par kohleārajām implantācijām. Kā tagad jūtas bērni, kuriem tā ir izdarīta? Daudzi jau labi runā, mācās parastajās skolās. Vai digitālie aparāti ir labāki par parastajiem tikai drusciņ vai ievērojami? Vai gadījies "iegrābties", izvēloties pārāk klusu mobilā vai parastā telefona modeli? Un, ko par to visu saka paši bērni, kas jau ir iemācījušies rakstīt? Ja man būtu teikšana, skolotājiem, kuru klasē mācās vājdzirdīgs bērns, obligāti liktu iestāties portālā www.draugiem.lv. Jo skaidri zinu - ja ''manos" laikos būtu bijis internets, skolotājiem vēstules rakstītu un jautājumus uzdotu tieši tur. Citādi jau viņiem nevarēja tikt klāt - vienmēr citi, dzirdīgie bērni aplenkuši un sarunājas... Un neiespējami tikt tam lokam cauri. [Baiba B, "Apeirona" vājdzirdīgo atbalsta centra vadītāja]"

Pēdējās izmaiņas: Vinja, 01.09.2015 22:46.


:ok: jauki ka kāds paceļ tēmu tār vājdzirdīgiem bērniem!!!!! Citādi sāk likties ka Latvijā ir bērni ar dzirdes problēmām neeksistē :yes: Ir labi, ja bērns apmeklē parasto skolu un p.i.i. Ir grūtāk, bet vismaz iekļaujas starp ( parastajiem) bērniem. Es pagaidām neesmu manījusi, ka manu :girl: apceltu un par viņu smīkņātu. Lai gan mani uztrauc laiks, kad viņa būs pusaudze :confused:

Es ceru, ka līdz tam laikam arī viņa pati varēs mums pavaicāt par savām problēmām un tās apspriest! Labprāt dalīsimies personiskajā pieredzē. Un daudziem tā ir pamatīga. Turklāt ar variantiem. Ar to, ka aiz muguras kāds kādreiz apsaukās par kurlo, vajadzēs rēķināties. Bet to var pārdzīvot. Un vēl - ja klasesbiedru attieksmi var attaisnot, tad pieaugušos gan ne!

Man pagaidām skola vēl bērniem priekšā un daudz viņiem vēl jāmācās, lai tiktu runā līdzi vienaudžiem, bet ir pamatotas cerības, ka izdosies! Es gan neuzskatu, ka bērns neiekļaujas sabiedrībā nedzirdības dēļ... Daudz ietekmē paša raksturs un sava attieksme pret savu nedzirdēšanu. Es gribētu saviem bērniem iemācīt - būt stipriem un pārliecinātiem par saviem spēkiem! Jāstrādā un dubultā kā pārējiem! Darbs un mācīšanās nevienam nekaitē, vecākiem arī noder... Es pat ceru, ka varēšu beidzot saprast to matemātiku, kas man nepavisam nepadevās savā laikā... ;) Grūti ir visiem, katram savā dārzā zemīte jāceļ!:yes: Par sabiedrības attieksmi.... Nav viegli, jo citi žēlo, citi izsmej, citi meklē vainīgo.... Ziniet, es mācos sevī attīstīt rāmumu, bet brīžiem jau tas raudiens uznāk... tā jau ir dzīve!


[img]http://www.smiliez.de/smilies/smiliez.de_1013.gif[/img]

[i]Es gribētu saviem bērniem iemācīt - būt stipriem un pārliecinātiem par saviem spēkiem! Jāstrādā un dubultā kā pārējiem! Darbs un mācīšanās nevienam nekaitē, vecākiem arī noder...[/i] pilnīgi tev piekrītu!!!! Un jau tagd manu, cik mana :girl: reizēm ir pārliecināta par sevi :yes: Mani neuztrauc apkārtējā sabiedrība, es pieturos pie vecum labā teiciena: suņi rej, bek karavāna iet tālāk!!! Nezinu kā būs ar viņu pašu.... :confused:

[i]Pirms vairākiem gadiem tika izdota Annas Vājekas un Gitas Andersones grāmata "Veselības mācība 5. klasei", kurā, cita starpā ir arī šāda "informācija": "Ausis, tāpat kā visi pārējie orgāni, ir jāsaudzē. Ja dzird troksni ausīs vai ausis sāp, obligāti jādodas pie ārsta, jo var iestāties kurlums. Ja cilvēks nedzird kopš dzimšanas, tad VIŅŠ NEVAR IEMĀCĪTIES RUNĀT - VIŅŠ IR KURLMĒMS."[/i] Ja cilvēks nedzird vai neredz kopš dzimšanas, pie vainas var būt arī smadzeņu bojājums. Ar speciālu vizuālu un auditoru stimulāciju šādu "aklumu" un "kurlumu" var likvidēt (kā mēs to paveicām ar savu dēlu Dāgu). Dumjas, dumjas, dumjas autores.

[b]tiffany[/b] [i]Ar speciālu vizuālu un auditoru stimulāciju šādu "aklumu" un "kurlumu" var likvidēt [/i] cik saprotu ja vaina ir nervā? bet kur tad to dara? manai :girl: vaina ir nervā, un mums pateica ka nervu atjaunot nevar... :confused:

[b]buksis[/b] Ja vaina ir smadzenēs!!! (diemžēl nezinu, ko nozīmē "vaina nervā"...) Acīs kā tādās Dāgam nebija nekādas vainas. Mēs viņam redzi atjaunojām paši pēc Filadelfijas institūta instrukcijām. Tumšā telpā n-tās reizes dienā vajadzēja bērna acīs spīdināt bateriju. Intervālus, spīdināšanas laiku un reizes varu apskatīties konkrētāk, ja Tevi interesē.

[b]tiffany[/b] [b]buksis[/b] Es neesmu mediķe, taču te "prasās"kāds skaidrojums par atšķirībām starp funkcionālo un organisko kurlumu/aklumu. Ir diemžēl situācijas, kurās neko nevar panākt ar vizuālu stimulāciju.


Neiespējamais kļūst iespējams, ja Tu tam tici. /Z.Mauriņa/

[b]buksis[/b] [b]Inets[/b] Jā, ja kāda neārstējama vaina ir pašā acī, tad, iespējams, neko nevar izdarīt. Teicu jau, ka nezinu, ko nozīmē "vaina nervā". Es jau nezinu, kā Latvijā mediķi dēvē šādu funkcionālu aklumu, kā bija Dāgam. Katrā gadījumā, neviens nekādus risinājumus šādam "aklumam" nepiedāvāja. Pavicināja mantu gar acīm, nokonstatēja, ka neredz un... mjā... tātad debils. Ja "vaina nervā" ir kaut kas pašai acij piemītošs, tad neko nevaru ieteikt :(

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
4281478