Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties

Likums,kādreiz adoptētajiem bērniem!

Čello

Intereses pēc palasīju šo sadaļu dažas pieredzes, un man ir tikai viens jautājums- kādēļ jūs gribat ko zināt par savu bioģimeni, vecākiem? Ko tas jums dod/var dot/var mainīt jūsu dzīvēs? Vai jūtaties savā ziņā apdalīti, kkādā ziņā nelaimīgi vai nez, kā nosaukt? Respektīvi, kas jūs "dzen" meklēt savas saknes, ja noteikti daļa no jums dzīvo mierīgi savā līdzšinējā dzīvē?

Papildināts 09.02.2018 18:29:

Varbūt kādai liksies šausmīgi tas, ko rakstīšu- arī es esmu adoptēta, būdama zīdainītis ar knapām cerībām izdzīvot kā mamma teica. BN bija darījusi savu, lai "iesmērētu" it kā veselu bērniņu maniem vecākiem... Garīgi jā, viss kārtībā, fiziski... Pieaugušo vecumā uzzināju, ka esmu adoptēta. Un kas mainījās? Nekas, absolūti nekas. Es izaugu ļoti jaukā ģimenē citas man nav un nebūs, man mainīti visi dati, izņemot dzimšanas gadu. Es būtu nelaimīga, tiešām ja atstātu kkādus vecos datus, kaut ko, kas atgādinātu, ka mani pameta kko, kas varētu likt sarosīties, iespējams, maniem bio vecākiem. Nekad dzīvē nekad mūžā es nevēlos viņus redzēt, neko zināt, nekad nav bijusi vēlme meklēt. Priekš kam? Priekš kam tas ir vajadzīgs? Nez, kā būtu, ja mani adoptētu lielākā vecumā, pieņemu, ka līdzīgi. Vecāki ir tie kas audzina, nevis rada, un milzīga cieņa un paldies cilvēkiem, kas uzņemas šādu atbildību rūpes, dāvā savu mīlestību pret svešiem bērniņiem Ja vien viņi to dara patiesi, no sirds, ar mīlestību, ja ir kādi citi apsvērumi vai gadu gaitā adoptētāji nespēj tikt pāri apziņai, ka audzina svešu bērnu, tas ir cits stāsts un jautājums manā gadījumā- milzīgs paldies manai ģimenei, manai mātei par visu, visu, visu

Papildināts 09.02.2018 18:39:

Turklāt, iekšēji, kkur dziļi, dziļi ienīstu tos īstos vecākus, ka viņi pameta... Protams, nezinu iemeslus, kāpēc, bet, ja jau tā saucamā māte mani pati uz to iestādi varēja mani aiznest, tad jau nebija ne tik slima, ne vārga, ne tur kas vēl, kas liegtu par mani cīnīties ar zobiem un nagiem meklēt variantus kā audzināt... Nu nevajag man neko zināt par cilvēkiem kas pamet savus bērnus... Un tādēļ es arī savai meitiņa, ko vēlos šādā ceļā satikt negrasos bāzt pilnu galvu ar kādām identitātes taisnībām... Ja viņa ļoti gribēs zināt, iedomāsies jautāt, atbildēšu, bet citkārt, nevēlos, lai viņai būtu kādas citas saknes. Juceklis tikai bērnam un nekas vairāk... Mana subjektīvais viedoklis, kuru noteikti daudzi no sodīs bet es patiesi tā domāju, kā būs realitātē- tas ir cits jautājums, protams.


Susiite

Lasi Tevis rakstīto un redzu cik ļoti Tu atbilsti manis aprakstītajai 1. grupai. Es ļoti ceru,ka Tev nekad nenāksies tik smagi vilties savos ideālos / konkrēti audžumātē/ kā tas bija manā gadījumā.

Turklāt, iekšēji, kkur dziļi, dziļi ienīstu tos īstos vecākus, ka viņi pameta...

Mans ieteikums, neienīsti, bet pieņem šo savas pagātnes notikumu kā faktu un samierinies, jo grozīt Tu tāpat tur vairs neko nevari. Ienīstot savus bioloģiskos vecākus Tu dari pāri pati sev, jo lai kā Tu savas saknes gribētu noliegt tās ir tādas kādas tās ir, tās ar neredzamām enenerģētiskām saitēm Tevi vieno ar Taviem bioloģiskajiem vecākiem, nevis ar tiem vecākiem kuri Tevi uzaudzināja. Protams tas ir cits jautājums vai šīs dzimtas saites mūs ceļ uz augšu vai rauj bezdibenī. Taču tā jau ir cita tēma ļoti sarežģīta un visai smaga.

Chello_Vendija
Saprotu, ka Tava situācija krietni atšķiras no manējās... Skumji, ka tā, ka ir tādi adoptētāji optētāji, kas beigās nemaz negrib, nejūt mīlestību pret adoptēto bērnu. Bet manā gadījumā tiešām ir tas ideālais variants paldies Dievam, es mīlu savu mammu, tēvu un pārējos ģimenes locekļus no sirds un no dvēseles

Papildināts 09.02.2018 22:49:

Es nezinu un pat bail būtu uzzināt, no kādas dzīves mani šie cilvēki, kas mani uzaudzināja, ir paglābuši, bet nekas labs tas noteikti nebūtu, ja paliktu BN...

Papildināts 09.02.2018 23:04:

Un tā kā Tu aizstāvi šo "vecās identitātes" meklēšanas ideju- vecākus ģimeni atrast, mainīt atpakaļ vārdu, uzvārdu utt... Vai tiešām neesi aizdomājusies, kā jūtas adoptētāji, kuri ielikuši bērnā ne jau tikai materiālo resursu, bet arī sirds resursu morālo vērību resursu... Vai tiešām viņi ir pelnījuši, būtu pelnījuši ka bērns, kaut pieaugušā statusā meklē un rakājas pagātnē, ko pat tā īsti neatceras vai vispār neatceras (es par zīdaiņiem domāju, krietni lielākiem bērniem noteikti savādāka doma un izjūtas, jo atceras noteikti daudz ko no bio ģimenes)

Papildināts 09.02.2018 23:08:

Vai šie cilvēki nav pelnījuši nekādu cieņu, nekādu mīlestību, nekādu pateicību, vienalga, kā to sauc, no adoptētājiem bērniem? Kā šeit jau viena foruma dalībniece rakstīja- tiešām tas viss ir kā nodevība pret to adoptētāju daļu, kas ar sirdi un dvēseli audzinājuši šos bērnus kā savējos... Iedomājos, lai es ko tādu darītu... Ārprāts... Bet, protams katram savs, katrs vērtē, domā, rīkojas, kā uzskata par pareizu un vajadzīgu. Ja šī rakāšanās dziļā, senā pagātnē sniedz kādu sirdsmieru vai mierinājumu, protams, tas ir nepieciešams.

Susiite

Skumji, ka tā, ka ir tādi adoptētāji optētāji, kas beigās nemaz negrib, nejūt mīlestību pret adoptēto bērnu.

Manā gadījumā bija mīlestība , bet trūka godīgums. Apzināti meli spēj būt ļoti graujošs faktors attiecībās starp tuvākajiem cilvēkiem. Neskatoties uz vilšanos, ideālu krišanu es vienalga mīlu savu mammu, kaut arī viņas rīcība ir atstājusi ļoti sāpīgu rētu manā dvēselē. Savukārt TĒTIS man bija zelts, tik mīļu, labestīgu un godīgu cilvēku es otru savā mūžā vēl nēēsmu satikusi. Lai gan, kas gan tur būtu ko brīnīties, jo tieši VIŅŠ bija tas kurš mani zīdaiņu namā izvēlējās.

Un tā kā Tu aizstāvi šo "vecās identitātes" meklēšanas ideju- vecākus ģimeni atrast, mainīt atpakaļ vārdu, uzvārdu utt...

Redzi ne visi adoptētāji ir pelnījuši mīlestību, cieņu, pateicību, pazemību. Tas, ka cilvēki adoptē bērnu neieceļ viņus automātiski Dieva vietā. Ir adoptētaji kuri adoptētajam bērnam nodara daudz lielāku ļaunumu nekā bioloģiskie vecāki . Es nenosodu nevienu kurš izlemj atteikties no adoptētāju dotā Vārda, Uzvārda un citiem datiem, jo šo cilvēku likteņstāsti ir vienkārši dramatiski.

Tev es gribētu novēlēt tikai vienu : Pieaudz , sāc beidzot domāt SAVAS domas, nevis savu vecāku un sabiedrības domas. Vecākus vajag cienīt un mīlēt, bet ne idealizēt, jo vēlāk var nākties smagi vilties.. Esenif visdrīzāk to sauktu par pārāk ciešu piesaisti .audžuvecākiem. Šis ir tas grāvis kurā MĒS bieži iekrītam.

Pēdējās izmaiņas: Chello_Vendija, 10.02.2018 00:20.


Chello_Vendija
Tikai tāpēc ka es mīlu savus vecākus un ģimeni, cienu un negrasos nodot, nenozīmē, ka neesmu pieaugusi un man nav savu domu. Skumji, ka ir cilvēki, kas adoptētājus uzskata par meļiem vai vēl ko tur. Viņi ir cilvēki ar ļoti plašu dvēseli un sirdi, diez vai, bioloģiskajiem vecākiem, kas pamet likteņa varā savus bērnus tāda vai citāda iemesla dēļ, ir dvēsele un sirds. Nerunāju par mātēm, kuras iespējams ir bijušas rīcībnespējīgas vai ļoti smagi slimas utml... Tā kā viedoklis man ir un negrasos mainīt kāda dēļ

esenif

Esenif visdrīzāk to sauktu par pārāk ciešu piesaisti .audžuvecākiem. Šis ir tas grāvis kurā MĒS bieži iekrītam.
Tā nav piesaiste. Saistīts ar noliegumu - apspiež savas emocijas un saspringti cenšas izdabāt. Ārēji šādi bērni ir ļoti ērti un tiešām rada ilūziju par ciešo piesaisti. Tas gan slēpj lielākus riskus nekā pretējai reakcijai, kad saspringums tiek izreaģēts.


О нас думают плохо лишь те, кто хуже нас,  а те, кто лучше нас, им просто не до нас. /Омар Хайям/
beatrice2

Man liekas (no lasītā un iedomājoties sevi - kā būtu, ja būtu), mūsdienu adoptētāji vairs nedomā kategorijās - "nodevība", "uzticība". Vairs neliek bērniem izvēlēties - bio dzimta vai mēs. Bērni vispār mūsdienu sabiedrībā netiek uztverti kā privātīpašums.

Chello_Vendija
Mani pārsteidz, ka spēj piedot un saprast māti, kura Tevi ir atstājusi, bet nespēj piedot clvēkam, kurš audzinājis un lolojis Tevi daudzus gadus, melus, kuri, visticamāk, bijuši vien cenšoties pasargāt.

Sappa

Mani pārsteidz, ka spēj piedot un saprast māti, kura Tevi ir atstājusi, bet nespēj piedot clvēkam, kurš audzinājis un lolojis Tevi daudzus gadus

Kur es rakstu,ka es viņai piedodu , saprotu viņu ???

Tik lielu nodevību nevar ne saprast, ne piedot, bet ar to var samierināties un pieņemt kā notikušu faktu, bez liekas šausmināšanās un jūtināšanās. Taču es pilnīgi noteikti "akmeni azōtē nenēsāju" un nenoliedzu savas saknes, bioloģiskos vecākus, savus brāļus, māsas. Takā ar bio vecākiem mani saista dzimtas saites, bet ne emocinālās, tad es visu notikušo uztveru mierīgi bez liekām emocijām.

Savukārt ar audžuvecākiem mani saistīja ļoti spēcīgas un ilgstošas emocinālas saites . Kur ir emocijas tur krīzes situācijā ir visa jūtu gamma mīlestība, pieķeršanās, dusmas, aizvainojums, vilšanās sāpes. ...

beatrice2

Vairs neliek bērniem izvēlēties - bio dzimta vai mēs.

...un kā vēl liek izvēlēties ! Nereiķini pēc mūsu gaišajiem prātiem šeit forumā.

Arī mūsdienās ir adoptētājas kuras nonstopā melo bērniem par viņu izcelsmi, polsterē vēderus , ar varu spiež bērnus zīst viņu krūtis kaut tur nekad nav bijis piens.

Papildināts 16.02.2018 14:15:

esenif

Saistīts ar noliegumu - apspiež savas emocijas un saspringti cenšas izdabāt. Ārēji šādi bērni ir ļoti ērti un tiešām rada ilūziju par ciešo piesaisti.

Tā tas varētu būt, kaut gan apzināti es savās atmiņās tādas emocijas neatceros, bet gan jau zemapziņa darīja savu.

Tiešām es biju ļoti ērts un labs bērns neatceros, ka saviem vecākiem būtu kādas raizes sagādājusi ne bērnībā, ne pusaudžu gados.

Susiite

Kad un kādā veidā Tu uzzināji, ka esi adoptēta ?

Ja negribi šeit atbildēt, lūgtum uz CP man atraksti.


Chello_Vendija
Varu arī publiski, viss ok, uzzināju, kad man bija 22 gadi, pateica ļoti tuvs radinieks,. Reakcija- pusi dienas ar mammu runājāmies, viņa visu sīki un smalki izstāstīja, viss tik emocionāli, ka pusi dienas raudājām... Un kas mainījās attiecībās no tā brīža ar visu manu ģimeni- nekas, kā dzīvojām līdz uzzināju, tā dzīvojam arī tagad, turklāt, joprojām mana pārliecība nemainās un nemainīsies attiecībā uz bio ģimeni- neko par viņiem nevēlos zināt nekad dzīvē. Sveši cilvēki un viss, un ļoti labi, ka man visi dati mainīti, nevarēs neviens man dzīvi bojāt ar kādiem "bio galiem". Es būtu nelaimīga, nudien...

Jūs neesat iegājis sistēmā, tāpēc nevarat rakstīt šajā forumā.
Ienākt forumā | Reģistrēties
5359078