Finanšu plānošana – izpratne par naudu un iespējām to vairot
Konsultē grāmatas ‹‹Cita ekonomika›› autors Aigars Plotkāns.
Dzīvot var gan neplānojot savas finanses, gan pievēršot tām pastiprinātu uzmanību. Finanšu plānošana cilvēkam ļauj saprast, kur paliek viņa vai ģimenes kopīgā nauda, tādējādi redzot kopainu, izvērtējot, kur iespējams ietaupīt, kur pielikt vairāk klāt, raisot idejas par to, kā dzīvot labāk. Tāpat plānošana parāda, kādas ir cilvēka patiesās vērtības, jo tad, kad ir jāskaita katrs lats, mēs atvēlam naudu tikai būtiskajam.
Dzīve neplānojot – ar regulāriem vai mainīgiem ienākumiem
Finanses var neplānot, var arī dzīvot, vienkārši izvērtējot, kuri ir pirmie un svarīgākie maksājumi. Ja ir regulāri ienākumi, vispirms nauda tiek novirzīta daļai izdevumu, kas nav apstrīdami vai maināmi (tos var pavilkt – nemaksāt uzreiz, piemēram, bankas kredītu var neatmaksāt maksimums 60 dienas, īres naudas maksu sliktākajā gadījumā var nokavēt pāris dienas vai nedēļas; tomēr šie maksājumi tik un tā būs jāveic).
- Foto: istockphoto.com
Diemžēl jārēķinās ar to, ka dzīve vienmēr ievieš korekcijas, kad, piemēram, nepieciešama negaidīta riepas maiņa, mašīnas remonts vai ir radušās veselības problēmas. Aigars Plotkāns uzsver, ka šajā gadījumā ir ļoti labi, ja ir finanšu spilvens, kam obligāti nav jābūt kontam bankā. Finanšu spilvens var būt arī cilvēki, kuri var palīdzēt vai no kuriem iespējams aizņemties.
Attiecības ar šādiem cilvēkiem ir ļoti svarīgas, un iespēju aizņemties vajag izmantot tikai tad, kad ir pavisam slikti. Ja no šiem cilvēkiem naudu aizņemsies regulāri un šo iespēju sāks izmantot ļaunprātīgi, tad tas būs attiecību beigu sākums.
Ja ir mainīgie ienākumi, tad finanšu plānošana gan uz papīra, gan reālajā dzīvē ir mazliet sarežģītāka un prasa lielākas iemaņas. Šādā situācijā savus ienākumus ir jāspēj sadalīt tā, lai nepieļautu finanšu sabrukumu. Tas nozīmē, ka maksājumus nepieciešams veikt kaut vai minimālā apmērā – par elektrību vajag samaksāt kaut vai piecus latus, jāatstāj vismaz nedaudz bankai, lai konkrētās iestādes redz, ka ir kustība, ka kaut kas notiek. Tāpat ir jārīkojas, atdodot parādus draugiem un paziņām – atdot vismaz piecus vai desmit latus, lai viņi redz, ka cilvēks sedz savas saistības. Dzīvojot ar mainīgu ienākumu plūsmu, nepārtraukti ir jādomā.
Ja, strādājot par mainīgiem ienākumiem, izdodas nopelnīt lielāku summu, lielākā kļūda ir atlaist grožus. Šādā situācijā cilvēks bieži vien jūtas kā norāvies no ķēdes, jo viņam ir pieriebies saņemt zvanus no bankas, tāpēc visu naudu gribas samaksāt bankai, atdot parādus vai vienkārši par ciešanām atalgot sevi. Tā ir lielākā kļūda.
Aigars Plotkāns saka: ‹‹Es nesaku, ka nevajag svētkus. Tomēr tajā brīdī, kad ienāk nauda, ir jāietur pauzīte un nedrīkst ļauties vājībām, lai gan to ļoti gribas. Arī lutināt sevi un mīļos vajag, bet jāizvērtē, kad un kādā veidā. Var palutināt par negaidītu prēmiju vai pēkšņi atdotu parādu, bet ne par naudu, kas paredzēta maksājumiem.
Tajā brīdī, kad ir neplānota nauda, ir jāturpina uzvesties tā, it kā tās nebūtu. Ir milzīgs kārdinājums atbrīvoties no spriedzes, jo jebkuri parādi, saistības un atgādinājumi agri vai vēlu rada stresu. Tāpēc cilvēkam visbiežāk pēc iespējas ātrāk gribas samaksāt tiem, kuri rada vislielāko spiedienu, bet, domājot ar vēsu prātu, jāmaksā būtu tieši tiem, kuri spiedienu nerada. Nevajag aizmirst, ka bankā strādā speciāli apmācīti cilvēki, kuri prot cilvēku iedzīt tādā izmisumā, ka pēc sarunas cilvēks ir gatavs atdod visu naudu, kas vien viņam ir, un tādējādi tiek sagrauti cilvēka pārējie plāni. Tajā brīdī, kad ir lielā nauda, iespējams, vienu dienu vajag paciesties un rūpīgi apsvērt, kas ir svarīgākais un ko nepieciešams samaksāt.
- Foto: istockphoto.com
Bieži vien ir nepieciešams izvēlēties mazākā ļaunuma principu, izvērtējot, ko var atslēgt pirmo (gāzi, telefonu vai elektrību) un ko tas cilvēkam kā patērētājam nozīmē. Ir arī jāizvērtē, kādas ir soda sankcijas kavējumu gadījumā. Ja kāda manta atrodas lombardā, tad jebkurā gadījumā tai ir jābūt prioritātei, jo tur soda sankcijas ir milzīgas. Neizvērtējot soda sankcijas, jebkurš aizņēmums zaudē jēgu, jo tā ir skriešana nebeidzamā vāveres ritenī.
Trešais aspekts, kas jāņem vērā tiem, kuri neplāno – ir svarīgi mācēt iepirkties un veidot kaut kādus pārtikas uzkrājumus. Ejot uz veikalu, nevajadzētu ņemt līdzi visu naudu. Tas ir pierādīts, ka lielveikalā cilvēks iztērē vidēji par diviem, trīs latiem vairāk nekā ir plānojis, kaut gan liekas, ka visas paņemtās preces ir nepieciešamas. Ir svarīgi plānot savus pirkumus, konkrēti izdomāt, kas veikalā ir nepieciešams. Vienmēr vajag atcerēties, ka lielveikals ir iekārtots tā, lai cilvēkam būtu praktiski neiespējami iepirkties racionāli. Tomēr, ja cilvēks seko līdzi tam, ko un kāpēc pērk, iepirkšanos ir iespējams vismaz daļēji kontrolēt.
Norēķinoties ar skaidru naudu, cilvēks fiziski izjūt naudas atdošanas procesu, un tas palīdz sevi kontrolēt. Tas attiecas uz cilvēkiem, kuriem mēdz paslīdēt kāja, kuri ir emocionālais iepirkšanās tips (lēmumu par pirkumiem pieņem emocionāli – kaut ko ierauga un secina, ka vajag, jo dzīvojam vienreiz vai arī bērni ir kaut ko pelnījuši par labu uzvedību). Bet skarbākais ir tas, ka pēc tam bērnam mātes vai tēva vienkārši nav, jo viņš ir stresā, domājot, kur ņemt naudu un kā iziet no situācijas.
Aigars Plotkāns norāda: ‹‹Vēl viena lieta, ar ko jārēķinās tiem, kuri neplāno budžetu – nauda tev ir tikai tad, kad tā ir kontā vai kabatā. Solītā vai plānotā nauda vēl nav tava, jo Mērfijs darbojas pilnā mērā. Pat tad, ja cilvēki saka, ka nauda jau ir pārskaitīta un būs tajā pašā dienā, aizmirsti par to naudu! Tā būs tad, kad būs tavā kontā. Nesoli nevienam, arī bankai, pirms laika. Vienmēr vajag sev atstāt rezervīti, tie nebūs meli, bet gan nodrošināšanās. Ir ļoti svarīgi, lai pazīstamie cilvēki un iestādes, ar kurām jānorēķinās, Jums tic. Ja Jūs kavēsiet maksājumu trīs reizes, cilvēki teiks, ka Jums nevar uzticēties.
Finanšu grūtību apstākļos ir svarīgi saglabāt uzticību sev, vienalga, ko tas maksātu. Ja cilvēkam ir uzticības mandāts, ir iespējams pateikt: ‹‹Ziniet, man šodien tiešām nav, es atdošu pēc nedēļas.›› Tādā gadījumā aizdevēji prasīto nedēļu arī pagaidīs. Šādā situācijā galvenais ir, lai risinātos nepārtraukts dialogs un tiktu maksātas kaut vai nelielas summas.››
Plānošana ļauj saprast, kur paliek mūsu nauda
Plānot iespējams pašam, savelkot izdevumu un ieņēmumu bilanci pa posteņiem, vai var izmanot banku piedāvātos plānotājus, kas ļaus izprast patēriņa struktūru. Ja runa ir par mērķtiecīgu plānošanu, tad plānošanas galvenais uzdevums ir saprast, kur paliek mūsu nauda. Plānošanas uzdevums nav ietaupīt, jo tikai ar plānošanu to izdarīt nevar. Mērķis ir izvērtēt, kam, par ko un cik tu maksā un vai to pašu pakalpojumu, preci vai piedāvājumu nevar dabūt lētāk vai šo posteni uz laiku vispār likvidēt. Plānošana ļauj saprast, kā nauda tiek tērēta un kuri ir tie izdevumi, ko budžetā var mainīt. Ņemot to vērā un meklējot risinājumus, ar laiku izdodas ietaupīt.
- Foto: istockphoto.com
Aigars Plotkāns uzsver, ka samazināt var jebkuru maksājumu, pat tad, ja tas ir bankas maksājums. ‹‹Ja saproti, ka bankai aiziet puse no taviem ienākumiem, ir vērts runāt ar banku, lai izvērtētu, vai vajag kredītbrīvdienas vai mazāku mēneša maksājumu. Protams, jārēķinās, ka tas laika gaitā atkodīsies, jo kopumā nāksies samaksāt vairāk. Tāpēc ir jāizvērtē, kāds risinājums konkrētajā situācijā ir reālākais un pieņemamākais.››
Izdevumus var samazināt arī uz ikdienas lietām, piemēram, prātīgi izmantojot elektrību. Tomēr arī šajā lauciņā ir jābūt zināšanām, jo nav jēgas, neizmantojot datoru piecas minūtes, to izslēgt, jo, ieslēdzot datoru, ir vislielākais elektrības patēriņš. Arī ūdens sildāmo boileri nav jēgas katru nakti slēgt ārā, labāk to ir noregulēt uz mazāku režīmu.
Ja skola izmaksā pārāk dārgi, var izvēlēties līdzvērtīgu skolu ar mazāku gada maksu vai arī kooperēties ar kādu no citu bērnu vecākiem – abiem bērniem brauc pakaļ tikai viens no vecākiem, un konkrētas dienas vecāki mainās. Turklāt ne vienmēr par atvešanu vai aizvešanu ir jānorēķinās ar naudu, var arī vienoties par samaksu, piemēram, ar burkānu maisu. Svarīgs ir arī dialogs ar apkārtējiem cilvēkiem.
Būtiskas ir ne tikai zināšanas, bet arī ieradums. Dažkārt cilvēks, saņemot kārtējo rēķinu, sev apsola, ka, piemēram, vairs nerunās tik daudz pa telefonu, tomēr ieradumam ir tik liels spēks, ka turpmākie rēķini liek sev apsolīt to pašu atkal un atkal. Ar gribasspēku un apņēmību ir iespējams pieradināt sevi runāt mazāk, pasakot tikai svarīgāko, nosūtīt īsziņu vai sazināties internetā.
Lielākā daļa cilvēku, ja vēlas ietaupīt, to dara uz pārtikas rēķina, jo tā ir visjūtamākā pozīcija, kur tiešām ir atrodama lieka rezerve. Piemēram, braucot no/uz Rīgu, var paņemt līdzi termosu ar kafiju un maizītes, neraugoties uz to, ka ērtāk ir paēst kādā kafejnīcā. Centieni ietaupīt ir ieradumu maiņa un rakstura norūdīšana. No sākuma ir grūti, bet, ja redzams, ka neplānoto izdevumu postenī aiziet 20 % ienākumu, tad ir jāizvērtē, ko darīt citādāk. Tieši sīkumi visbiežāk noēd visvairāk – viena bulciņa, viena kafija, viens aliņš vai žurnāls.
Arī mājās var iemācīties gatavot taupīgāk un pat vēl garšīgāk nekā iepriekš. Protams, gribas ēst nevis to, ko var atļauties, bet to, kas visvairāk garšo un ir visveselīgākais. Tomēr, ja tas nav iespējams, ir jābūt idejai, kā to risināt, un ir jāiesaistās visai ģimenei, katram pildot savus uzdevumus kopīgā mērķa sasniegšanai. Arī bērniem tā ir lieliska iespēja attīstīt atbildības sajūtu un izprast naudas vērtību. Nauda ne vienmēr nāk viegli – tā atņem mūsu laiku, veselību, spēkus, gadus un dzīvi. Ir jāsaprot, ka ne visi naudu pelna ar kaifu.
Plānojot nedrīkst aizmirst emocionālo faktoru
Nauda ir emocionāla parādība. Pret to mēs izturamies ne tikai praktiski, bet arī ļoti emocionāli. Tieši emocijas ir tās, ko nav iespējams paredzēt. Tāpēc, plānojot budžetu, nedrīkst aizmirst par emocionālo faktoru. Tā teikt, ja visu laiku jāēd skābi kāposti ar kartupeļiem, cilvēks ar laiku jutīsies slikti, un tas apniks. Protams, sastādot budžetu, daļa cilvēku saķer galvu, nesaprotot, kā ir iespējams tik daudz noēst vai nobraukt ar mašīnu. Bet tā nu tas ir – lats pie lata krājas, un mēneša griezumā summa iznāk gana iespaidīga.
Lai paradumu maiņa nebūtu tik sāpīga, var iemācīties to darīt pamazām – iemācīties pirkt apģērbu, zinot, kad un kur to izdarīt vislabāk, iemācīties saimniekot, nonēsāt zābakus nevis tā, lai tie būtu jāizmet, bet tā, lai tos varētu atjaunot, piemēram, uzliekot jaunus papēdīšus. Tā ir nemitīga skola.
Emocionāli vienmēr gribas kaut ko atļauties – norauties no ķēdes. Ja arī tā notiek, tas nav nekas briesmīgs, nav sevi uzreiz jāšausta. Liela daļa sevi moka ar domām par pārāk daudz iztērēto naudu, bet ir jāsaprot, ka pagātni nevar izmainīt, toties var mācīties no savām kļūdām – vienu, otru, arī trešo reizi, kamēr beidzot tas izdodas. Var iet uz krodziņu un līdzi paņemt piecus latus, tādējādi ierobežojot pieejamo naudu. Ir cilvēki, kuri iedod naudu kādam sev tuvam cilvēkam, lai visu neiztērētu, jo vieglāk ir krist kārdinājumā un izņemt naudu no sava maka, bet grūtāk ir doties pie cita cilvēka un pajautāt, neskatoties uz to, ka tā ir paša cilvēka nauda.
Ir ļoti labi, ja budžetā, kuru cilvēks plāno, ir brīvie pieci procentiņi – nauda neplānotam pirkumam, emocionālam brīdim. Arī racionālā ziņā nav iespējams visu saplānot – nevar precīzi izrēķināt, cik mēnesī būs nepieciešams veļas pulveris, cik ruļļi tualetes papīra utt.
Budžeta plānošana – nemeklējot vainīgos ārpusē
Aigars Plotkāns skaidro, ka bieži cilvēki viens otram saka: ‹‹Tev viegli runāt. Būtu manā vietā, zaudējis darbu vai viens ar četriem bērniem, tu runātu citādāk.›› ‹‹Bet, nē, es neesmu tavā vietā un es nedodu padomus, es piedāvāju par to domāt.››
Budžeta plānošana nozīmē nemeklēt vainīgos ārpusē, tātad – vainīga ir nevis banka, kas atņem 40 % ienākumu, bet cilvēks pats. Vainot kādu ārpusē nav jēgas, jo tas neko nemaina. Lai gan, protams, tas strādā kā zibens novadītājs – ‹‹Es taču pats esmu tik gudrs, bet tie apstākļi – valsts, banka un ‹‹Latvenergo››. Nu, kā var maksāt tik daudz par televīziju un benzīnu?!›› Bet tādi ir spēles noteikumi, tie var patikt vai nepatikt, bet cilvēkam ir jāizdomā, kā spēlēt šo spēli, kā pieņemt noteikumus, kā tajos izdzīvot un saglabāt pašcieņu.
Par pašvērtējumu un pašcieņu ir jārūpējas. Protams, var sarakstīt visus izdevumus un tiem pretī – ienākumus, un saprast, ka ir milzīga plaisa, bet ir arī jāsaprot, ka ne jau tur tā laime vai nelaime slēpjas, jo arī bagātie raud, tikai, iespējams, citā līmenī.
Cilvēka spēks slēpjas tajā apstāklī, ka viņš spēj rast racionālu risinājumu. Ja citādāk nevar, ir iespējams mainīt vidi, piemēram, pāriet uz dzīvokli ar malkas apkuri, turklāt novērtēt to kā simbolisku atgriešanos pie mājas pavarda, kurā sprakšķ malkas pagalītes. Pārmaiņas nevajag uztvert kā traģisku dzīves pavērsienu. Būtu lietderīgi atcerēties rakstnieka O’ Henrija teikto: ‹‹Es tik ilgi pārdzīvoju, ka man nav kurpju, kamēr ieraudzīju cilvēku bez kājām!›› Plotkāns vēl papildina: ‹‹Kad vīram, kurš gulēja slimnīcā, jautāju, vai viņš ir laimīgs, viņš atbildēja: ‹‹Šodien jā, jo man sāp mazāk.›› Tāpēc varu teikt – viss ir nosacīti.››
Protams, ir grūti, bet, ja cilvēks ar situāciju tiek galā, viņš labi norūdās, turklāt šajā procesā saprot, kas ir patiesās vērtības un patiesie draugi. Un tas ir tas pozitīvais.
Ar Aigaru Plotkānu sarunājās un rakstu sagatavoja Iveta Rozentāle
Citi noderīgi raksti
Ģimene, nauda un finanšu sānsoļi
100 padomi, kā ekonomēt savās mājās