Saimniecība

Karaliene - magnolija

Pirmās visvecākās magnolijaugu fosilās atliekas atrastas mezozoja ēras juras perioda nogulumos. Tātad tie eksistējuši jau pirms 150 miljoniem gadu. Datu nepilnības dēļ nav īstas skaidrības par šo augu priekštečiem. Visticamākais ir pieņēmums, ka magnolijaugu, tāpat kā pārējo sēklaugu, evolūcija sākusies no sēklpapardēm to izzušanas sākumā aptuveni pirms 200 miljoniem gadu.

Par pieņemamāko vietu magnolijaugu attīstības sākumam uzskata Dienvidaustrumāzijas kalnu apgabalus, kur vēl mūsdienās sastopami daudzi primitīvi sēklaugi, kas tur saglabājušies kā relikti. Izsekojot magnoliju attīstībai, mēs nonākam pie magnoliju (Magnoliaceae) dzimtas. Magnoliju dzimtā ir 12 ģintis. Dzimtas tipiskā ģints – magnolija (Magnolia) aptver 230 sugas. Aptuveni 160 sugas cēlušās Āzijā, 50 – Dienvidamerikā, un tikai 22 nāk Ziemeļamerikas. Tās sauc par godu Pjēram Manjolam (Pierre Magnole), kas pirms četriem gadsimtiem bija Monpeljē botāniskā dārza direktors. Āzijā lielākais sugu daudzums ir atrodams Austrumhimalajos, Dienvidrietumķīnā, Indoķīnā un citos tropiskajos apgabalos. Arī Dienvidamerikā tās visvairāk izplatītas siltajās zemēs: Kolumbijā, Ekvadorā, Venecuēlā. Ziemeļamerikas kontinenta sugas visbiežāk sastopamas Meksikā, Hondurasā, Panamā, bet tikai divas sugas iztur ASV un Kanādas dienviddaļas ziemas.

Magnoliju ziedi, sēklas, ēteriskās eļļas...

Magnolijas pārsvarā ir tropu izcelsmes mūžzaļi koki, retāk krūmi. Neliela daļa ir vasarzaļi koki, kas spēj izturēt bargākus klimatiskos apstākļus. Daudzas sugas tiek audzētas kā krāšņumaugi. Vispopulārākā subtropu un tropu apstādījumos ir lielziedu magnolija (M. grandiflora); vareno koku lapotnē pakāpeniski uzplaukst lieli, balti, smaržīgi ziedi. Visām magnolijām ir veselas lapas, to garums no 7...8 cm līdz pat metram. Lapas sakārtotas spirāliski. Raksturīgas pielapes, kas apņem dzinumu un aizsargā pumpuru, bet tās agri nobirst, atstājot rievu.

Ziedi divdzimumu, lieli, vientuļi. Kauslapas un vainaglapas ļoti bieži ir tik līdzīgas, ka grūti atšķirt. Ziedlapas var būt baltā, rožainā vai dzeltenā krāsā. Ziediem ir pagarināta zieda ass. Uz šīs zieda ass atrodas liels skaits putekšņlapu un augļlapu.

Ziedus apputeksnē kukaiņi, galvenokārt dažādu sugu vaboles: rožvaboles (Cetonia spp.), spīgulis (Conotelus obscurus), ūsainis (Strangalina luteicornis) un citas sugas. Pašappute dažkārt notiek, bet nav tipiska, jo drīksna uztver putekšņus pirms sava zieda putekšņlapu atvēršanās. Vaboles ielien pumpurā un, ložņājot pa ziedu, aplīp ar ziedputekšņiem un tos pārnes uz citu ziedu. Atvērušos ziedus iecienījuši arī tādi kukaiņi kā lapsenes, bites un mušas. Taču tos nevar uzskatīt par apputeksnētājiem, jo, kad ziedi pilnīgi atvērušies, drīksnas putekšņus vairs neuzņem. Ziedi atveras pakāpeniski un to attīstības pakāpe ir atšķirīga.

Auglis ir salikts somenis, kas sastāv no daudziem atsevišķiem auglīšiem un izskatās līdzīgs čiekuram. Kad sēklas nogatavojas un čiekurs atveras, sēkla karājas tādā kā zīda diegā. Magnoliju sēklapvalki ir rozā, sarkanā vai oranžā krāsā. Spilgtā krāsa pievilina putnus, kas tos apēd, un tādā veidā augi izplatās. Arī botāniskajā dārzā putni šādā veidā ir papildinājuši augu skaitu. Sēklas ir melnas vai tumši brūnas. Magnoliju dzimtas sēklām raksturīgs mazs dīglis un labi attīstīta, ar barības vielām bagāta endosperma.

Vairumam sugu ir raksturīgas ēteriskās eļļas. Tās veidojas stumbru, zaru un lapu sekrētšūnās. Šīs eļļas izmanto parfimērijā un medicīnā.

Magnolijas LU botāniskajā dārzā

Pagājuši jau 50 gadi, kopš mūsu botāniskajā dārzā audzējam magnolijas, un tās tikai tagad sāk parādīt savu krāšņumu. Magnolijas lielākoties sāk ziedēt pēc 7...12 gadiem, bet ir arī tādas, kuras pirmo ziedu ver pēc 15...20 gadu gaidīšanas, kad koks ir izaudzis. Ar katru gadu magnolija kļūst arvien skaistāka, jo katrreiz uzplaukst arvien vairāk ziedu. Ne velti daudzi koku pazinēji magnolijas sauc par koku karalienēm.

LU botāniskajā dārzā 1956. gadā Tekla Čaupale uzsāka zinātnisku tēmu par magnoliju audzēšanas iespējām Latvijas klimatiskajos apstākļos. Līdz tam laikam botāniskajā dārzā auga tikai 1936. gadā iestādīta Sulaža magnolija (M. x soulangeana). Sēklu izejmateriāls savākts no dažādiem pasaules botāniskajiem dārziem. No 1970. līdz 1972. gadam iestādītas Kobus (M. kobus), ziemeļu (M. kobus var.borealis), gurķu (M. acuminata), lietussarga (M. tripetala), kā arī Zībolda (M. sieboldii) magnolijas. Šodien ir izauguši lieli koki, kas, sākot no aprīļa beigām, iepriecina ikvienu apmeklētāju ar baltajiem, krāšņajiem ziediem. Gadu gaitā kolekcija ir papildināta arī ar citiem taksoniem.

Kā audzēt magnolijas

Savvaļā magnolijas priekšroku dod mitriem kalnu mežiem, bet arī kultūrā tās labi var audzēt, ja sagādā augam labvēlīgus apstākļus.

Ieteicams izvēlēties no aukstajiem valdošajiem vēliem aizsargātu vietu. Jāņem vērā, ka magnolija ir izcils koks un jānovieto tā, lai būtu redzama no visām pusēm. Pārstādīšana tai īpaši nepatīk, bet, ja tā vajadzīga, sakņu kamols iepriekšējā gadā jāsagatavo: sakņu kamolu ar lāpstu atdur iepriekšējā gada pavasarī, tad jaunās saknītes veidojas tuvāk stumbram. Magnolijas jāstāda pietiekami reti; ja koks būs liels, vēlamais attālums ir 6 m. Kamēr stāds ir mazs, tam labāk patīk pusēna, bet vēlāk – saule. Ja Kobus un Lēbnera magnolijas var augt vēsākās, tad Sulanža un Zībolda magnolijām jāatvēl siltākas vietas.

Magnolijai patīk labi drenēta, irdena, barības vielām bagāta augsne, pH 5,5...6,5. Sagatavo 1x1x1 m bedri, tās apakšā novieto drenāžu ap 10 cm. Vēlamais augsnes sastāvs: komposts, kūdra, grants vai smilts (4:2:1). Var pievienot nedaudz satrunējušu kompostu. Daļu augsnes ieber bedrē, izveido konusu, uz kura uzliek stādu tā, lai sakņu kakls būtu līdz ar zemes virskārtu. Sapilda pārējo augsni un labi salej, lai sakne neiekalstu. Apdobe vismaz divus trīs turpmākos gadus jātur tīra no nezālēm. Vēlams mulčēt ar kūdru, mulču, lapām, kompostu vai citu materiālu, īpaši rudenī, jo magnolijas sakņu sistēma jūtīga pret salu. Pēc 3...4 gadiem var sākt mēslot ar minerālmēsliem.

Pastāv uzskats, ka magnolijas slikti panes apgriešanu, bet tā tas nav. Ja auga daļas cietušas ziemas salā vai kā citādi bojātas, tās var droši nogriezt. Arī traucējošo zaru nogriešana vai apgriešana nekādu ļaunumu nenodara.

Sava magnolija

Magnolijas var ļoti labi pavairot ar sēklām. Sējot šķirnes sēklas, iegūstam augus, kas tikai daļēji līdzināsies vecākaugam. Magnoliju sēklas ienākas septembra beigās. Sēklas savāc, notīra, apžāvē un sēj vai arī 3...4 mēnešus stratificē. Ja sēklas iekalst, tās vairs nedīgst. Atkarībā no sēklu daudzuma mēs tās savācam, notīrām un sējam kastē vai puķu podā. Vēlāk mēs tās novietojam pagrabā. Ziemā pa reizei pārbaudām, vai augsne nav izkaltusi.

Marta sākumā nesam siltumnīcā, un pēc mēneša parādās asni. Ja nav pagraba, sēklas samaisa ar mitru sfagnu sūnu, ieber plēves maisiņā un novieto ledusskapī zemākos plauktos. Pavasarī izsēj.

Veģetatīvi pavairoti augi sāk ziedēt ātrāk nekā no sēklām audzētie. Šķirnes, šādi pavairojot, saglabā savas īpatnības.

Veģetatīvie pavairošanas veidi: 

  • Ar spraudeņiem. Spraudeņus liek jūlijā īpaši sagatavotās kastēs. Ļoti svarīgi ir uzturēt vajadzīgo temperatūras un mitruma režīmu, kas veicina sakņu attīstību.
  • Ar noliekšņiem. Apakšējos zarus pieliec nelielā augsnes iedobē, piestiprina pie zemes un apber ar augsni. Jāskatās, lai uzbērtā augsne neizkalst. Pēc 2...3 gadiem zars varētu būt apsakņojies. 
  • Ar potēšanu. Potēšana ir ļoti populārs šķirņu pavairošanas veids. Uz salizturīga potcelma uzpotē vajadzīgo šķirni.

Raksts tapa sadarbībā ar izdevniecības "Saimnieks LV" žurnālu "Dārzs un Drava"

Citi noderīgi raksti

Telpaugi bērnistabā

Arbūzi un melones

Ar citiem dārzkopjiem par līdzīgiem tematiem varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis