Čūskas dārzā
„Ģertrūdes dienā nedrīkst kokus mājā vest, jo tad čūskas mājā nāk” – šo latviešu tautas ticējumu noteikti esat dzirdējuši. Atzīstaties, vairākumam čūskas tomēr izraisa bailes. Un pat ja nav bail, tad sajūsmā par šiem rāpuļiem neesam un labprātāk tos vērojam zooloģiskajā dārzā, nekā uz savas mājas sliekšņa. Bet kā rīkoties, ja tā čūska tomēr ierodas dārzā vai pagalmā?
Lūk, ko stāsta kāda Cāļa forumu apmeklētāja: „Situācija tāda - vasarnīcā divi blakus kaimiņu gabali ir, maigi sakot, nolaisti un tur ir viens vai vairāki zalkšu midzeņi. Papildus tam ļoti reti, bet pāris gados reizi, dārzā ierāpo kāda odze no meža. Man pašai ir paniskas bailes no čūskām un ir bail arī par bērnu. Pēc tā, kad rudenī sastapos ar vienu eksemplāru aci pret aci uz dārza celiņa, visu ziemu par šo lietu piedomāju. Mana doma bija gar sētas apakšējo malu (kas ir sietveida žogs) izveidot "vēl vienu zemāku sētu" no metāla plāksnēm vai vienalga no kā ierokot to apakšu zemē un atstājot kādus 50 cm augstumā no zemes. Vīrs saka, ka čūskas varot pārrāpot tādam pāri. Man gan liekas, ka viņam vienkārši slinkums to sētu taisīt , bet es par čūskām zinu ļoti maz - varbūt kāda var kaut ko ieteikt?”
Cāļa apmeklētāju padomi un ieteikumi
- Radikāls situācijas risinājums - tagad, pavasarī, kamēr tie kaimiņu aizlaistie dārzi nav aizauguši, aiziet, atrast un iznīcināt tos čūsku midzeņus, lai vasarā galva nesāp.
- Varbūt palasi par dzīvniekiem, kuri čūskas ķer un ēd. Vai tik eži nebija vieni no tiem? Attiecīgi - palaid pa dārzu, lai tās čūskas izķer. Varbūt ir kāda skaņa vai smaka, kas tām čūskām nepatīk.
- Apgalvojums par ežiem kā čūsku dabiskajiem ienaidniekiem zināmā mērā esot māņi. Čūskas parasti ir daudz veiklākas par ežiem un aizbēgot. Tomēr iespējams, ka ezis pabaida tās čūskas gan. Mums arī vasarnīca meža malā un čūskas ik vasaru tur sastopu (īpaši gan neatšķiru – droši vien glodenes vai zalkši). Tomēr, kopš pagājušo vasaru atklājām, ka zem mājas ezis mājo, čūskas nemanīju ne reizi. Peles, starp citu, arī pazuda. Peles, tāpat kā čūskas, gan eži tomēr neķerot, bet varbūt tomēr vienā vietā visi sadzīvot nevar?
- Eži ēd čūskas. Un ir ļoti veikli dzīvnieki. Bet kur tad to ezi lai dabū? Tas nav ne suns, ne kaķis.
- Mums 12 gadus bija kaķene, kas sporta pēc medīja visu, kas kustas - peles, putnus, sikspārņus u.c., un visus tos gadus mēs savā sētā neredzējām nevienu čūsku. Pāris mēnešus pēc viņas aiziešanas citos medību laukos regulāri sāka parādīties zalkši. Tāpēc domāju, ka kustīgi kaķi un suņi arī palīdz aizbaidīt čūskas.
- Zalkšus ēd caunas, āpši, ūdeles, seski, lapsas, mežacūkas, jenotsuņi un dažu sugu plēsīgie putni. Mazie zalkteni garšo vārnām un arī vistām. Tomēr lielākie čūsku ienaidnieki ir baltie stārķi.
- Ja blakus ir purvs, avenāji, dēļu krāvumi, malkas šķūnīši, leknas kompostkaudzes, vārdu sakot, viss, kas vajadzīgs čūsku ērtai dzīvei un pēcnācēju radīšanai, tad tās noteikti tur būs. Zalkši ir oldējēji rāpuļi. Apaugļotā zalktene vasaras vidū (apmēram jūlija beigās) izdēj vidēji divdesmit ar pergamentveidīgu, elastīgu apvalku segtas, divarpus centimetrus garas, ovālas olas. Dējamvietai jābūt pietiekami mitrai un siltai. Ļoti bieži vairākas mātītes izmanto vienu un to pašu dējamvietu. Vēlāk, augustā, zalkši atkal būs projām. Ja jūsu pagalmā būs piemērota vieta, tad zalktis atgriezīsies tur arī nākamajā vasarā. Mazie zalkteni izšķiļas vasaras beigās un uzreiz pamet savu dzimšanas vietu.
- Atradu, ko par čūskām saka Rīgas zooloģiskā dārza informācijas nodaļas vadītājs Ingmārs Līdaka. Te būs: „Protams, kad cilvēks uzkāpj čūskai, vairs nav ne domas par atšķiršanu. Vienkārši viņš bļauj un lec malā. Ko darīt? Tāda īsta padoma nav. Cilvēki saprot, ka grūti ir pašiem, dzīvnieciņiem, bet čūskai arī ir grūti, tikai neviens negrib palīdzēt. Tas dīvaini skan, bet čūskām pārkaršana ir daudz bīstamāka nekā sasalšana. Tā ir aukstasiņu dzīvnieks, kam ķermeņa temperatūra ir tāda pati kā apkārtējai videi, tātad ap 30 grādiem, tādēļ arī meklē kādu palieveni, kūtspakaļu, kur saule neiespīd un nedaudz jūtams zemes mitrums. Pie mājām pārsvarā nāk zalkši, un tas ir normāli. Zalktis mīl mitrumu, turklāt tam tuvojas dēšanas laiks. Resnas zalkšu mammas mēģina virzīties uz kompostkaudžu, vecu salmu krāvumu pusi. Tās ir mazāk kustīgas nekā citā laikā, jo pilnas pat ar vairākiem desmitiem olu. Odzes pagalmā parasti nenāk. Ja nu uz kādām drupām vai pamestiem būvlaukumiem. Tās var sastapt mežmalā vai pie purva. Klasiski zalkti var atšķirt pēc dzeltenām austiņām, bet tās var būt arī tiktāl pabalējušas, ka uzreiz nav pamanāmas. Odzei zigzaga līnija pār muguru var arī nebūt. Ir arī tādas, kas ir tikai melnas vai pelēcīgas. Zalkši parasti ir garāki un slaidāki, odzes – strupākas. Bet kurš nu čūsku daudz pēta! Cilvēkus tiešām bieži sakož. Lai no tā izvairītos, aicinu vairāk padomāt ar galvu. Ja gribam iet uz mežu, rīkot pikniku vai skriet gar mežmalu, jāapauj kājas un jāuzvelk garās bikses. Jo čūska var būt tieši jūsu ceļā atradusi kādu vietiņu, kurā jūtas puslīdz labi un negrasās to tik ātri pamest. Odze lāgā nevar cauri izkost nekādām biksēm, kur tad vēl, ja tās ir džinsa. Ja arī izkož, tad kodums ir minimāls. Peldbiksēs un basām kājām gan pa mežu skraidīt nevajadzētu. Bet to, ka arī rāpuļiem grūti, noteikti vajag atcerēties. Jāsaprot, ka arī čūskas gaida lietu.”
- Kaut kad lasīju, ka pie žoga var sabērt stiklu lauskas, lai čūskas nelien iekšā. Tiesa, nezinu, cik efektīvi tas ir. Tā kā man pašai ir paniskas bailes un riebums pret tiem rāpuļiem, es uz stiklu lauskām vien nepaļautos.
- Man arī traki bail no čūskām- tāpēc ar šausmām gaidu, kad šīs modīsies. Manā pagalmā parasti ieklīst glodenes- zinu, ka viņas nav bīstamas, bet nepatiku izraisa gan.
- Lai kā es baidos no čūskām, bet nekad nav ienācis prātā tīšām iznīcināt tos čūsku midzeņus, labāk mēģini sadraudzēties- parunājies, ka Tev no šiem ir bail, lai nenāk tavā pagalmā- varbūt palīdz. Ja ir kāds drosminieks, tad pavasarī, kad šīs lien ārā no midzeņa, var savākt kādā maisā un aizvest kaut kur tālu uz mežu. Vēl gribēju pateikt- galvenais neiedzen bērnam bailes no čūskām (sevišķi jau zalkšiem). Māci, ka jāuzmanās, nevis jābaidās, māci atšķirt odzi no zalkšiem. Varbūt pastudē informāciju par Latvijā sastopamām čūskām, tādā veidā iepazīstot savu ienaidnieku.
- Minētajā situācijā iešana kaimiņos un midzeņu iznīcināšana ir pēdējais, ko vajadzētu darīt. To NEDRĪKST darīt! Ja saki, ka tur dzīvo zalkši, tad esi laimīga, jo ja zalkšu tur nebūs, viņu vietu diezgan ticami, ka ieņems odzes. Tā vienkārši notiek. Bet tur, kur ir zalkši, odzes nedzīvo. Ja nu kāda ir iemaldījusies, tad neko darīt, bet tā noteikti nevar būt pastāvīga parādība! Savukārt zalkšus aizdzenot vai iznīcinot, dabūsi konkrētu pretējo efektu - odzes. Ja jau saki, ka mežs turpat un viņas pa kādai atnāk, tad jau tikpat kā ar garantiju. Risinājums būs jāizvēlas Tev pašai, pēc tam, kad būsi kaudzi literatūras un izrunājusi kaudzi dialogu.
- Varu pateikt tikai to, ka man situācija varētu būt identiska: zalktis ir - resns kā rore, odzes gan nav manītas. Zini, man ar galīgi nav patīkami, it sevišķi, ja ar redzi tā sliktāk un nevar tās dzeltenās ausis saskatīt. Zinot šo klasiku ar odzēm un zalkšiem un to, ka mēģinot izjaukt dabisko lietu kārtību var tikai ziepes sataisīt, esam ģimenē pieņēmuši lēmumu: bērns tiks apmācīts, iespēju robežās, pēc mūsu saprašanas par lietu kārtību. Ar zalkti (nezinu, cik viņu tur ir) mēģināsim mierīgi līdzās pastāvēt un esmu pārliecināta, ka viss būs labi. Lai arī galvā man to pieņemt nav viegli. Un vēl noteikti turēsim ledusskapī serumu pret čūsku kodumiem. Varot nopirkt aptiekās. Pēc principa - sargi sevi pats, tad Dievs tevi sargās. Manuprāt, pilsētniekam ierodoties dzīvot meža malā, ja ģimenē ir bērni, tas ir tāds drošības garants. Es gribu no visiem ļaunumiem izvēlēties mazāko, tāpēc izdomājām šo "shēmu.
- Saka, ka palīdzot ap teritoriju novilkts resns striķis - tam pāri čūskas nelienot, it kā domā, ka otra čūska. Bet vai tas tiesa - nezinu. Ir arī čūsku vārdotājas, bet tās īstās ir praktiski neiespējami atrast.
- Arī filmās ir redzēts, ka iekārtojoties uz naktsguļu, apkārt guļvietai apritina virvi. Varbūt ap sētu no meža puses varētu kādu šļūteni vai kaut ko tādu apjozt. Nu ideja tāda, ka apaļiem priekšmetiem čūskas pāri netiekot. Par zalkšiem runājot - zalktis nes mājās svētību, tāpēc biedēt vai iznīcināt viņus nevajadzētu.
- Cik esmu runājusi ar lauciniekiem, tad odzes gan tiekot sistas konkrēti, ja parādās pagalmā. Tas nu man šķiet pretīgākais, un nez vai varētu saņemties. Visvairāk bail, ka aiz "ausu" neredzēšanas nenokauju zalkti! Bet vispār čūskas nevienam virsū neskrien, kož tikai, ja gluži virsū kāpj, tā, ka izskatās, ka galvenais - jātiek skaidrībā vispirms sava paša galvā. Tad jau arī viss pārējais sakārtosies. Ar noliegšanu un visa nepatīkamā iznīdēšanu problēma it kā tiek atrisināta. Bet arī tikai mūsu galvās, jo daba jau pēcāk dara savu.
- Biju par vakcīnām vienā mazpilsētas aptiekā apjautāties - nebija viņiem un arī nav manītas. Toties aptiekāre no laukiem bija. Un teica: „Meitiņ, nebaidies - tās čūskas no mums baidās, nevis mēs no viņām. Viņas kā soļu dimdoņu dzird, tā prom”. Bet, pa brikšņiem bradājot, protams, visādi var gadīties, tāpēc arī augstos zābakus vajag. Un vilnas zeķi iekšā. Bet visas pārējās problēmas ar galvu jārisina.
- Jābrīnās, kā tāda tumsonība – sist čūskas - var būt sastopama 21. gadsimtā. Nu tās nabaga čūskas, jau izdzirdot soļus, laidīsies pa gabalu. Tad tiešām nav brīnums, ka bērni izaugot ir uz vardarbību tendēti.
- Par serumu runājot, aiztaupiet sev tās pūles. No Latvijas odžu koduma praktiski neviens nemirst un kamēr sagaidīsi to odzes kodumu, sen jau ledusskapī glabātam serumam būs beidzies derīguma termiņš. Un vai vispār kāds sev tādu risku uzņemsies – noteikt, kādu serumu injicēt.
- Mums agrāk bija māja Limbažu pusē, un mūsu kaimiņiem bija stipri zema vieta un tāda purvaina pļava, tad nu odzes bija viņu sētā biežas viešņas. Bet tas māju saimniece - tantuks 25. marta rītā skrēja riņķī ap mājas teritoriju un skaitīja kaut kādus buramvārdus. Odzes tad nenāca sētā. Par buramvārdiem pateikt neko nemācēšu, bet fakts patiesi ir ņemts no dzīves. Un arī par zalkšiem tantuks teica - nekad nedari pāri zalktim, tas var atspēlēties tavam liktenim.
- Pirmkārt, uzturi pagalmā tīrību- lai čūskām nav kur palikt pie tevis. Otrkārt, čūska uzbrūk tikai tad, kad ir iedzīta stūrī. Treškārt, uztaisi visapkārt žogam betona pasētu.
- Ceturtkārt, aizlaistajos pagalmos atbrīvo kādu stūri, lai čūskām nav luste iet sildīties pie tevis. Piektkārt, nīdē peles un žurkas - čūsku ēdienu.
- Man blakus upe, mežs. Kaimiņš pagājušo gadu pie mājas ar trimmeri nejauši aizmigušo odzi nopļāvis. Man ar to pietika, lai sāktu aktīvi interesēties kā pasargāt savus bērnus no viņām. Protams, ka klapēt viņas netaisos, bet arī nevēlos ar viņām tikties.
- Būvēt jebkādas sētas ir bezjēdzīgi. Ja gribi samazināt zalkšu skaitu – apskati aizaugušos kaimiņu pagalmus, tur droši vien ir kāda bedre vai grāvis, kas piebērts ar zariem un lapām vai citu ko tamlīdzīgu. Jebkādas citas gružu kaudzes vai bedres. To tad arī jāsakopj, un viss. Kopš mani senči vairs nelieto vienu mežmalas grāvīti sauso lapu sabēršanai, zalkši mūsu pagalmā vairs nesauļojas uz taciņas un nesildās siltumnīcā uz dillēm.
Ļausimies ierastajam dabas ritmam. Mēģināsim draudzīgi sadzīvot vai vismaz neitrāli līdzās pastāvēt arī ar dažkārt jums nepatīkamiem dzīvniekiem un rāpuļiem. Dzīvosim paši un ļausim dzīvot arī citiem. Un vēl – visi Latvijas rāpuļi ir aizsargāti ar likumu.
Apkopoja Lilita