Saimniecība

Puravi

Vēl pirms divdesmit gadiem vārds puravi daudziem neko neizteica. Bet tagad šo dārzeni izmanto katra sevi cienoša saimniece. Un kas ir īpaši labi – mēs esam iemācījušies puravus ne tikai pagatavot, bet arī audzēt.

Puravi (Allium porrum) ir divgadīgs sīpolaugs. Uzturā lieto balto cilindrisko stublāju un zaļās lapas, kas sevišķi bagātas ar minerālvielām nātriju, kāliju, kalciju, dzelzi, fosforu, sēru, dažādiem fermentiem un B1, B2, C vitamīniem. Zaļajās lapās daudz karotīna. Puravus organisms asimilē labāk nekā sīpolus. Puravi labi uzglabājas, to garša ir maigāka, tāpēc puravus var lietot arī tie cilvēki, kam sīpolu garša par asu.

Puravu vēsture

Katru gadu 1. martā Velsas iedzīvotāji svin nacionālos svētkus – Svētā Dāvida dienu. Tam par godu pie apģērba piestiprina puravu gabaliņu. Šī ir daudzus gadsimtus veca tradīcija. Leģenda vēsta, ka VI gadsimtā bīskaps un apgaismotājs Velsas Dāvids (David Welsh) deva iedzīvotājiem savu svētību cīņā ar sakšiem un lika piešūt pie apģērba puravu pušķus, lai varētu atšķirt savējos no ienaidniekiem. Tā puravi kļuva par Velsas nacionālo simbolu.
Lielbritānijā daudzus gadus pastāv puravu cienītāju biedrība, kuras biedri apspriež puravu audzēšanas smalkumus un apmainās ar puravu ēdienu receptēm. Ne velti arī pašu lielāko puravu ir izaudzējis anglis – dārzenis bija 5,5 kg smags.
Tomēr purava vēsture ir vēl senāka. Puravu pazina senie romieši, ēģiptieši un grieķi. Nerona valdīšanas laikā puravi tika ievesti Eiropā. Pēc nostāstiem, valdnieks Nerons bija liels puravu cienītājs un pat tika pie iesaukas „porrofāgs”. Viduslaikos puravus sāka audzēt visā Eiropā. Latvijā puravus pazīst kopš XIX gadsimta.
Puravu dzimtene ir Vidusjūras austrumu piekraste, bet savvaļā tas nav sastopams.

Puravu audzēšana

Puraviem ir ilgs veģetācijas periods, tādēļ to audzē ar dēstiem. Sēklas sēj divu centimetru dziļumā kastītēs vai lecektīs 50 – 60 dienas pirms paredzētās izstādīšanas. Pirms sēšanas sēklas vēlams 2 – 3 dienas mērcēt. Līdz sadīgšanai vēlamā temperatūra ir 20 – 22 grādi. Pēc divām nedēļām, kad parādās dīgsti, temperatūru pazemina, dienā līdz 18 – 20 grādiem, naktī līdz 10 – 12 grādiem. Stādus piebaro divas reizes ar šķidro mēslojumu. Gatavam stādam jābūt 3 – 4 īstām lapām. Pirms izstādīšanas bagātīgi aplej, par trešdaļu apgriež lapas un nedaudz saīsina saknes. Stāda 10 cm dziļumā, attālums starp augiem 15 – 20 cm.
Augšanas laikā 2 – 3 reizes pierauš augsni pie stublāja un vienu reizi mēslo. Pēc mēslošanas puravus vēlams apliet un augsni uzirdināt. Vairāk mēslot nav ieteicams, jo puraviem ir tendence uzkrāt nitrātus. Vēlu (vasaras beigās) mēslojot, samazinās salizturība. Sausā laikā puravus aplaista, nevajag aizmirst arī par ravēšanu.

Puravi: ražas novākšana un glabāšana

Puravi ir ļoti ražīgi. Piemērotos apstākļos var uzglabāt pat pus gadu.
Augustā izlases veidā puravus var sākt vākt tūlītējam patēriņam. Ilgstošai glabāšanai puravus novāc oktobrī. Uzmanīgi izrok, cenšoties netraumēt stublājus. Noņem bojātās un netīrās lapas, pārējās saīsina par divām trešdaļām, saknes saīsina uz pusi.
Puravi, atšķirībā no citiem dārzeņiem, glabāšanas laikā nezaudē C vitamīnu, tā saturs pat palielinās. Pāris mēnešus puravus var uzglabāt ledusskapī. Visu rudeni puravus var glabāt uz balkona. Var pierakt siltumnīcā, aukstākā laikā apberot ar kūdru vai apsedzot ar vairākās kārtās salocītu agrotīklu. Piesegtiem puraviem neskādēs pat 5 – 7 grādu sals, un pat sasaldētā veidā puravi nezaudē savas vērtīgās īpašības. Ja grib uzglabāt visu ziemu, tad puravus pierok mitrā zemē, skaidās vai kūdrā (vertikālā stāvoklī) un glabā aukstā (apmēram 0 - 1 grādi) un mitrā (gaisa mitrums 85 %) pagrabā. Ja pagrabā ir siltāks par pieciem grādiem un ir kaut necik gaismas, tad puravi turpina augt, izstīdzē un veidojas līks. Mitruma nodrošināšanai glabāšanas laikā var apsmidzināt ar ūdeni. Labāk glabājas puravu ziemas šķirnes. Dažas ziemas šķirnes var atstāt uz lauka. Tās ir šķirnes ar īsiem resniem kātiem, izturīgas pret zemu temperatūru. Zem sniega kārtas puravi var izturēt pat 15 grādu salu. Tā kā Latvijas ziemas ir ar ļoti svārstīgām temperatūrām un nenoturīgu sniega kārtu, šo metodi pielieto reti.

Puravu izmantošana

Cilvēki uzturā lieto vitamīnus, lai stiprinātu organisma imunitāti. Viens no dabīgo vitamīnu avotiem ir puravi. Neīstais sīpols kopā ar neīsto stublāju sastāda puravu ēdamo daļu. Puravu lapas satur 52 – 81 mg % C vitamīna, nedaudz mazāk C vitamīna ir neīstajā sīpolā. Purava sīpols satur arī karotīnu un plašu minerālvielu klāstu: kalciju, fosforu, magniju, dzelzi, sēru un arsēnu, bet visvairāk kāliju. Puravu ēteriskās eļļas un fitoncīdi uzlabo perifērās nervu sistēmas darbību, tāpēc puravu lietošana ieteicama lielas garīgas slodzes gadījumos. Vēl puravi palīdz reimatisma, aknu, žultsakmeņu un aterosklerozes slimību ārstēšanā. Puravi satur pantotēnskābi, aminoskābi cistīnu un dažādus bioloģiski aktīvi enzīmus. Puravi veicina probiotisko (zarnu darbību stimulējošo) baktēriju veidošanos organismā, tāpēc tie der pie vēdera aizcietējumiem, palīdz cīnīties pret aptaukošanos. Vārīti puravi stiprina balss saites.
Ēteriskās eļļas rada specifisko, sīpoliem līdzīgo garšu. Virtuvē puravi ir izmantojami visdažādākos veidos – tos liek zupās un sautējumos, gatavo salātus un uzkodas. Puravi uzlabo zivju zupas garšu. Gan svaigā veidā, gan termiski apstrādāti - tie vienmēr garšo labi.

Citi noderīgi raksti

Čūskas dārzā

Sarkanā krāsa interjerā

Aprunāties ar citiem dārzkopjiem par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumā:

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis