Saimniecība

Jūrascūciņas – mīļi un draudzīgi radījumi

Aizjūras ieceļotājas, jūrascūciņas, iedzīvojušās arī pie mums un kļuvušas par daudzu ģimeņu mājas mīluļiem. Daces Gobiņas mājās ir jūrascūciņa, maza izmēra suns un pundurtrusis. Šādā secībā arī dzīvnieki ienākuši viņas ģimenē. Aplūkosim vispārējus padomus par jūrascūciņu iegādi un kopšanu un Daces pieredzi.

Kas ir jūrascūciņas

Jūrascūciņas ir grauzēji, un to dzimtene ir Dienvidamerika. Visvairāk tās sastopamas Peru kalnu klajumos. Jau pirms mūsu ēras Peru indiāņi jūrascūciņas izmantoja ziedojumu, dziedināšanas rituālos un pārtikā. Eiropā jūrascūciņas ieveda jūrnieki un tirgotāji 16. gadsimtā.

Pieaugušas jūrascūciņas garums parasti ir ap 20 cm, svars – 800–1800 g (tēviņam), 600–1200 g (mātītei). Šiem zvēriem ir ļoti labi attīstīta oža, un jūrascūciņas spēj sadzirdēt arī ļoti augstas frekvences skaņas. Jūrascūciņu mazuļi agri kļūst pieauguši, tie piedzimst ar spalvu un zobiem, ar acīm vaļā un pēc pāris dienām sāk ēst to pašu, ko vecāki.

Nolemjam – iegādāties jūrascūciņu vai nē

Pirms nolemjat iegādāties jūrascūciņu, apsveriet visus plusus un mīnusus. Jau sākumā ir skaidrs, ka dzīvnieku nevajag iegādāties kā jaunu rotaļlietu bērniem. Noskaidrojiet, vai kādam ģimenes loceklim nav alerģijas pret dzīvnieka spalvām. Jūrascūciņas ir bara dzīvnieki, tādēļ nav vēlams tos turēt vienatnē. Dace ir dzirdējusi, ka citās valstīs zooveikalos pat neļauj pirkt vienu jūrascūciņu, jāpērk vismaz divas.

Foto no Daces Gobiņas personīgā arhīva

Plusi:

  • mājās aizņem maz vietas;
  • nav agresīvas pret cilvēkiem, parasti nekož;
  • dzīves ilgums ir aptuveni 6–8 gadi, Ginesa rekords – 15 gadi;
  • interesanti vērot dzīvnieka uzvedību;
  • dažas garspalvainās šķirnes ir īpaši skaistas;
  • ir aktīvas dienā.

Mīnusi:

  • par tualeti izmanto visu būri, tāpēc tas jātīra vismaz vienu reizi nedēļā. Ja dzīvnieks tiek slikti kopts, parādās specifiska smaka;
  • salīdzinoši augstas prasības garspalvaino jūrascūciņu kopšanā;
  • augstas prasības pareizi sabalansētai pārtikai un barošanas režīmam;
  • dzīvnieks ir grauzējs, un pastaigas laikā var ciest mēbeles;
  • diezgan uzņēmīgas pret slimībām;
  • pēc dabas ir bailīgas un ilgu laiku pret saimnieku var izturēties piesardzīgi. Iedzīvojušies dzīvnieki var uzvesties diezgan skaļi;
  • dzīvnieki ātri atpazīst saimnieku, atsaucas uz savu vārdu, taču to intelekts nav tāds, lai iemācītos izpildīt komandas. Viņas nespēj saistīt sodu ar nodarījumu, tāpēc sodam nav jēgas.

Izlemts – jums būs jūrascūciņa

Pirms dzīvnieka ierašanās jums jāsagatavo tam mājvieta un dažādi kopšanas un barošanas piederumi. Būra minimālais garums vienai cūciņai – 60 cm, minimālie izmēri – 50x50 cm. Būrī jābūt dzirdinātavai, barības bļodiņai, svaigam sienam un minerālblokam.

Foto no Daces Gobiņas personīgā arhīva

Pakaišiem izmanto sienu, skaidas vai salmus, avīzes nav ieteicamas. Būri novieto tālāk no apsildīšanas ierīcēm, pasargā no caurvēja un tiešiem saules stariem. Jūrascūciņām grūtāk ir atrasties karstumā nekā aukstumā, taču tās nedrīkst atrasties temperatūrā, kas zemāka par 10 °C. Optimālā telpas temperatūra ir 16–18 °C. Vasarā jūrascūciņas var turēt ārā. Graušanai būrī jāieliek ābeles, bumbieres, bērza, alkšņa un vītola zariņi. Nederēs ķiršu, plūmju, ceriņu un tūju zari. Var likt sakaltušas baltmaizes gabaliņus.

Pērkot noteikti noskaidrojiet, kāds ir dzīvnieka dzimums, vecums (vislabāk izvēlēties 6–9 nedēļas vecas cūciņas), šķirne, un galvenais noskaidrot, ar ko tā barota (pāreja uz citu ēdienu jāveic pakāpeniski). Zvēriņam jābūt možam, veselam, ar pareizu sakodienu un ne pārāk gariem nagiem. Jūrascūciņas aug līdz 15 mēnešu vecumam.

Jūrascūciņas pielāgošanās jaunajai mājvietai

Dace jūrascūciņu gribējusi jau sen. Bija lasījusi informāciju par šiem dzīvniekiem un zināja, ka tā būs mīļa un draudzīga. Peruāņu šķirnes jūrascūciņu iegādājās vietējās «Maximas» zooveikalā. Dzīvnieka garās spalvas dēļ pirmais vārds, kas nāca prātā, bija Plušķis, un tā zvēriņš arī tika nosaukts. Cūciņa atsaucas uz savu vārdiņu.

Pirmajās dienās dzīvnieciņš pamazām iejūtas jaunajā vietā, pierod pie smaržām un skaņām. Tuvojoties būrim, izvairieties no skaļa trokšņa radīšanas, runājiet klusā, mierīgā balsī, neveiciet straujas kustības. Glāstot dzīvnieku, ar plaukstu nevajadzētu aizsegt tā acis. Ja gribat paņemt cūciņu rokās, dariet to no sāna, nevis no augšas. Tuneļi un pārejas būrī nav vēlami, arī riteņos cūciņas neskraidīs.

Daces mājām cūciņa pielāgojās pirmajās divās nedēļās, bija bailīga un «nerunāja», tad pierada pie cilvēkiem. Viņa ir ļoti draudzīga. Ja mājinieki ierodas dzīvoklī, viņa skaļā balsī sāk saukt. No rīta, kad dzird – visi ir pamodušies, viņa arī skaļi urkšķ, lai pievērstu sev uzmanību. Ja viņu bužina, tad viņa labsajūtā bubina. Ja kaut kas ļoti nepatīk un cūciņa aizstāvas, viņa skaļi klabina zobus. Bez iemesla nekad nevienam nav kodusi. Ja viņu kaitina, tad var iekost.

Jūrascūciņu mājvieta un kopšana

Plušķim ir ļoti liels būris, un pašam no tā kāpt ārā neļauj, bet katru dienu viņš drīkst paskraidīt pa dzīvokli. Neko nav sagrauzis – vadi neinteresē, tapetes arī nē. Pārvietojas ļoti ātri. Jūrascūkām patiešām ir ļoti laba dzirde, viņas dzird pat ļoti klusus troksnīšus. Mīļākā skaņa ir ledusskapja atvēršanās, tad skrien pa galvu, pa kaklu un rāpjas iekšā, lai dabūtu kādu salātu vai dilli. Reiz tika aizmirsts ledusskapī uz pusstundu, bet nebija apvainojies.

Foto no Artas Korņejevas personīgā arhīva

«Būri tīrām reizi trīs dienās, berot iekšā skaidu granulas, kas paredzētas kurināšanai (pērkam lielus maisus «Depo», tās ne ar ko neatšķiras no dzīvnieku veikalos nopērkamajām un ir daudz lētākas). Dzīvniekam patīk gulēt uz maza dvielīša vai sedziņas. Būrī ir koka mājiņa, sākumā bija siena mājiņa, bet tā tika apēsta. Mājiņa ir vajadzīga, lai būtu, kur paslēpties un pabūt vienatnē. Ja cūciņa ilgi nenāk no mājiņas ārā, viņa ir apvainojusies vai skumīga, ja labs garastāvoklis un viņa ir laimīga, tad sēž savā siena kaudzē un bubina.»

Plušķim ir garas, garas spalvas. Skaistā frizūra radusies no tā, ka barā šīs sugas cūciņas viena otru «frizē». Tātad – vadus negrauž, bet grauž matus. Reiz draudzenes Dacei sacījušas, ka viņai ir skaists pakāpeniskais matu griezums. Patiesībā frizieris toreiz bijis Plušķis.

«Ja tiek pie matiem, un man ir gari mati, tad frizē kārtīgi, nograuž lielu šķipsnu un apēd to. Protams, par to es neesmu sajūsmā un to darīt neļauju. Visām meitas lellēm, kas kaut kur pamestas, Plušķis nograuž matus. Kārtīgi nofrizējis arī suni (suns ir Jorkšīras terjera un Boloņas zīda sunīša krustojums), bet jāsaka, ka tas darīts ar prātu, jo nekas nav ne šķībi, ne greizi.»

Vismaz vienu reizi trijās dienās jāveic dzīvnieka profilaktiskā apskate. Pēc nepieciešamības jāveic nagu griešana ar speciālām knaiblītēm vai manikīra knaiblītēm un dzīvnieka mazgāšana (pirms izstādes vai tad, ja ļoti nosmērējusies). Nomazgātā jūrascūciņa pirms likšanas atpakaļ būrī ir kārtīgi jānosusina, jāizžāvē pat ar fēnu. Garspalvaino šķirņu jūrascūciņas ir jāķemmē vismaz katru otro dienu. Visām jātīra austiņas.

Dace: «Nekad neesmu cūciņu ķemmējusi, jo viņš ir tik tīrīgs un kārtīgs, ka vienmēr izskatās tā, it kā būtu iznācis no frizētavas. Mazgāju tad, ja vasarā pārēdies arbūzus un bijis šķidrs vēders.»

Jūrascūciņu barošana

Jūrascūciņas pamatbarība – siens un zooveikalos nopērkamā speciālā barība. Sienam būrītī jāatrodas visu laiku, pārējo barību dzīvniekiem jāsaņem 2–3 reizes (grūsnajām jūrascūciņām – 3–4 reizes) dienā, vēlams – vienā un tai pašā laikā. Vienmēr jābūt pieejamam svaigam dzeramajam ūdenim.

Foto no Artas Korņejevas personīgā arhīva

Papildu barība – svaigi, labas kvalitātes un rūpīgi nomazgāti augļi un dārzeņi, apmēram 80–120 g dienā (āboli, bumbieri, gurķi, zaļā vai sarkanā paprika, nedaudz burkānu, tomātu, salātu utt.), zaļbarība (āboliņš un pienenes), sēkliņas un graudi. Ziemā var dot diedzētus graudus, augļu koku zarus, minerālu akmeņus, kas nopērkami zooveikalos. Kā barības piedevas mazuļiem un jaunām jūrascūciņām dod zivju eļļu (1–1,5 g), visām jūrascūciņām dod vārāmo sāli, ziemā un pavasarī – C vitamīnu (askorbīnskābi). Īpatnība – jūrascūciņas ēd savas fekālijas.

Jūrascūciņām var dot auzas, kviešu graudus (izmērcētus vai diedzētus), miežus, rudzus, soju, kukurūzas graudus, zirņus, lēcas, saulespuķu sēklas piengatavības stadijā un prosu piengatavības stadijā. Mazos daudzumos var dot kāpostus, brokoļus, kolrābjus. Dodot pārāk daudz, jūrascūciņai var uzpūsties vēders. Nav vēlams dot plūmes, ķiršus un persikus, jo tie satur pārāk daudz cukura.

Dzīvniekiem nedrīkst dot kartupeļus, sīpolus, pienu un tā produktus, maizi, gaļas produktus, maisījumus ar riekstiem, saulespuķu sēklām, žāvētiem augļiem vai ar krāsvielām.

Ir virkne istabas, dārza, pļavas un meža augu, kuru apēšana nopietni apdraud dzīvnieka veselību un pat dzīvību. Jūrascūciņas nevar izdresēt neēst šos augus, tās ir jāpieskata. Ar sīku šo augu uzskaitījumu var iepazīties kādā no dzīvnieku mīļotāju izveidotajām mājaslapām, piemēram, morsvinki.ru. Starp šiem augiem ir, piemēram, maijpuķītes, papardes, delfīnijas, īrisi, kosas, kartupeļu mizas, ozola lapas, dālijas, efejas, hiacintes, hortenzijas, balandas, krokusi, ķiršu lapas, lauvmutītes, lilijas, rabarberi, rododendri, samtenes, tulpes, acālijas, alpu vijolītes un prīmulas.

Plušķim galvenais dzīvē ir ēšana. Vasarā viņam pasniedz saplūktu zāli vai ļauj dzīvoties dārzā, mazā sētiņā, tur viņš zāli apēd kā govs – lielu laukumu uzreiz. Visu gadu dzīvniekam dod sienu, tomātus, gurķus, ābolus un burkānus. Viņš daudz ēd arī speciālo sauso barību, reizēm maizīti un ir traks uz suņu sauso barību. Kā tiek virtuvē, tā skrien pie suņa trauka. Skopuma dēļ ir gatavs apēst baranku, mēģinājis ēst arī sieru. Pēc pārliecības Plušķis ir veģetārietis, nekādu gaļu neēd. Reiz cūciņai uz lūpas bija liela krevele, dakteris teica, ka tas no dārzeņiem un augļiem, kas mēsloti ar kaitīgām vielām. Dakteris ieteica dot tikai tādus dārzeņus un augļus, kam zināma izcelsme, piemēram, no sava vai kaimiņa dārza.

Jūrascūciņu savstarpējās attiecības, attiecības ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem

Mātītes parasti sadzīvo labi, divus tēviņus gan labāk kopā neturēt. Interesanti – ja dzīvniekiem ir iespēja pārvietoties pa dzīvokli, viņi to dara, atrodoties viens otra tuvumā.

Lai gan dzīvnieciņš ir pavisam neaizsargāts, novērots, ka, satiekoties ar citiem dzīvniekiem (neatkarīgi no to lieluma), jūrascūciņas ir vienaldzīgas – neizrāda nekādu interesi un arī nebēg, kaut arī to vajadzētu darīt. Ja viņa no kaut kā nobīstas, tad bēg un paslēpjas.

Foto no Artas Korņejevas personīgā arhīva

Sunim var iemācīt jūrascūciņu uztvert tāpat kā ģimenes locekļus, īpaši, ja abi auguši kopā no bērnības. Kaķis šo dzīvnieku uztver kā medījumu, taču sadzīvo labi, ja abi auguši kopā. Jūrascūciņu nevajadzētu turēt kopā ar citiem grauzējiem, jo tām šāda sveša dzīvnieka klātbūtne nav patīkama. Putni mēdz zagt cūciņu barību, bet lielie papagaiļi ir ļoti greizsirdīgi un var knābāt savu konkurentu.

Dace: «Cūciņai ļoti svarīga ir mīlestība. Ja paņem gultā, vienmēr piespiežas klāt, grib, lai glauda. Ja steigas dēļ nav ticis pienācīgi samīļots, tad apvainojas. Ir greizsirdīgs. Nesen mājās parādījās pundurtrusis, un cūciņa ļoti cīnās par savu vietu, negrib, ka glaudām trusi, spraucas pa vidu, bet agresīvs nav. Ja mājās ir ciemiņi un bērni ļoti trokšņo, tad no savas mājiņas cūciņa ārā nelien.

Pa nakti nevienam netraucē gulēt. Tas, ka cūciņa pa nakti klusiņām grauž sienu, mani pat nomierina un palīdz iemigt. No rīta gan jābūt uzmanīgai – ja būris ir guļamistabā, tad viņa sēž un gaida, kad atvēršu acis. Kā redz, ka esmu pamodusies, sāk saukt un bubināt.»

Cits jūrascūciņas saimnieces pieredzes stāsts

Artai Korņejevai aptuveni divus gadus ir divas jūrascūciņas Vienu sauc Kuzja, otru – Žanis. Kuzja nekož, bet Žanim diemžēl ir paradums kost. Viņš kož, un tur neko nevar darīt.

«Esmu ļoti iemīlējusi šos zvēriņus, jo viņi ir ļoti mīlīgi un atgādina mazus trusīšus. Kopā mums ir bijušas četras vai piecas jūrascūciņas, bet, tā kā tas bija par daudz un visi bija puikas, pārējās mēs atdevām labās rokās.

Foto no Hertas Jūlijas Barkānes personīgā arhīva

Cūciņām pērkam speciālo barību grauzējiem un dodam daudz zaļumu. Viņām ļoti garšo gurķi, zaļumi, siens un vasarā zaļa zāle un pat arbūzi. Protams, ir bijuši visādi kuriozi. Ir bijuši pārgrauzti vadi un iegrauzti papīri. Kuzja, raibā cūciņa, ir mans mīlulis, es viņu izaudzināju, un par saimnieci viņš uzskata tikai mani. Viņš ir gudrs, var atrast ceļu uz būdiņu. No otras cūciņas viņš zog burkānus. Ir bijušas pat cūciņu kaujas ar pušumiem.»

Savukārt Hertai Jūlijai Barkānei 19. februārī uzdāvināja jūrascūciņu, kuras vārds ir Darvina Dorisa Dora. Savu saimnieci tā pārsteigusi, sākot skaļi svilpot, kad kāds ienāk istabā. Suns Daga izrādīja greizsirdību uz jauno iemītnieci, grūstot cūciņas būri un pat vēloties dzīvnieciņu aiz skausta aiznest prom. Pēc pastaigas pa istabu Dora māk atrast savu būri, bet uz savu vārdu atsaukties gan vēl nav paspējusi iemācīties, toties viņa prot atsaukties uz noteiktu skaņu, kas nozīmē, ka jādod buča. Vadus Dora negrauž, bet ļoti ātri apēd visu, kas ir iedots, piemēram, dārzeņus (redīsus, gurķus, burkānus) un augļus (ābolus un drusciņ bumbierus).

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Kā saprast kāmi

Dabīgie tīrīšanas līdzekļi

Par mājdzīvnieku turēšanu varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis