Saimniecība

Kā pareizi paņemt mājās kaķi no ielas

Kaķu mīļotāji atzīst, ka kaķi pavisam noteikti noņem stresu un ļoti patīk tieši neatkarības dēļ: kaķis vienmēr darīs, ko pats gribēs, un staigās savus ceļus, tur, kur gribēs. Pieklīdis dzīvnieks, pats atnācis vai no ielas paņemts, esot zīme no Sargeņģeļa. Kā šādu zīmi izprast un ko ar to iesākt, jeb, vienkāršāk sakot – kā panākt, lai ielas kaķītis iespējami ātrāk un labāk pielāgotos dzīvei mājās, mūs konsultēja Dzīvnieku aizsardzības biedrības "TUTTI palīdzība dzīvniekiem" Valdes priekšsēdētāja Ingvilda Aumeistere (tālr: 29365315  (LMT), 28381313  (Bite), tutti.lv). 

Kas vispirms jāpasāk, ja esi pieņēmis mājās kaķīti no ielas? Vispirms droši vien jāparāda vetārstam, bet varbūt pirmais darbs ir kaķi pašam nomazgāt?

Pirmais, ko būtu jādara paņemot uz mājām kaķi no ielas, tiešām būtu jādodas vizītē pie veterinārārsta. Veterinārārsts dzīvnieku apskatīs, novērtēs tā veselības stāvokli, nepieciešamības gadījumā apstrādās pret ektoparazītiem (blusas, utis, matgrauži, u.c.), ja dzīvnieks tiks atzīts par neveselu, tam nozīmēs nepieciešamo ārstēšanu.

Foto: istockphoto.com

Pirmajās dienās kaķi nav ieteicams mazgāt, ja vien to nav norādījis ārsts. Parasti vesels dzīvnieks savu kažoku sakopj pats aptuveni nedēļas laikā. Nupat no ielas uzņemts dzīvnieks pārdzīvo stresu, pat ja tas ir pirms īsa brīža no mājas izmests dzīvnieks. Jebkuras apstākļu maiņas jebkurai dzīvai būtnei rada stresu dēļ neziņas par nākotni. Mazgāšana radīs papildus stresu, bet stresa situācijās dzīvniekam (tāpat kā cilvēkam) krītas imunitāte, un tas ir uzņēmīgāks pret vīrusiem, kurus tas visticamāk uz ielas jau ir „salasījis”. Ja vīrusi nav izpaudušies, tad pastiprinātos stresa apstākļos tie var parādīties. Ieteicams dzīvnieka imunitāti stiprināt no pirmās dienas, lai izvairītos no saslimšanām. Imunitāti stiprina ar vitamīnu terapiju, kā arī radot dzīvniekam maksimāli mierīgu un drošu vidi.

Kā labāk pieradināt kaķīti pie mājas dzīves un kārtības? Vai jārēķinās ar to, ka dzīvnieks baidīsies? Vai ir iespējams, ka kaķis nemaz neiemācās iet kastītē vai nesadzīvo ar citiem mājdzīvniekiem? 

Ja dzīvnieks nav sociāls (radis pie cilvēka), tad, protams, jārēķinās ar dzīvnieka bailēm, iespējams, pat aktīvu pretošanos. Ja dzīvnieks pirmajās dienās uzvedas noraidoši, šņāc, kož, tas noteikti nav rādītājs, ka kaķis nav pieradināms un to jālaiž atpakaļ uz ielas. Dzīvniekam jāiziet adaptāciju, jāiepazīstas ar jaunajiem apstākļiem, jaunām smaržām, trokšņiem, cilvēka labvēlību.

Kā pieradināt kaķi pie rokām? Ņemot rokās. Piespiedu kārtā, bet bez vardarbības, liekiem trokšņiem, tas jādara maksimāli mierīgi un droši. Noteikti nav pieļaujams, ka mazi bērni šādu dzīvnieku trenkā, radot tam nevajadzīgu uzbudinājumu.

Nē, nav iespējams, ka kaķis neiemācīsies lietot tam paredzēto tualeti, ja vien tajā būs atbilstošs pildījums. Kaķi vispār nav īpaši jāmāca lietot tualeti ar pakaišiem, jo šī dzīvnieka dabā ir savus izkārnījumus paslēpt aprokot. Protams, dzīvnieks nešķiros – tualete ar pakaišiem, vai zeķu kaudze, kur parakties. Tādēļ svarīgi, lai kaķis uzreiz atrastu vietu, kur ir iespēja rakt.

Arī ar citiem mājdzīvniekiem šāds kaķis atradīs kontaktu, iespējams, pat ātrāk, kā ar cilvēku. Dzīvnieki zem viena jumta spēj sadzīvot jebkurā gadījumā. Pat ja tie nesola viens otram mūžīgu draudzību, tie iemācās līdzāspastāvēt, viens otru netraucējot.

Vai iedzīvošanās mājās ir atkarīga no ielas kaķa vecuma? Vai ir jēga ņemt mājās jau pieaugušu ielas kaķi? Vai viņš vispār var pierast? Varbūt var tikai maziņu (cik maziņu?) vai tādu, kurš bijis mājas kaķis, bet tikai nomaldījies. 

Ja dzīvnieks jau gadiem, kopš dzimšanas dzīvojis uz ielas, un cilvēku neatzīst, visdrīzāk tā būtu nežēlīga izturēšānās – ieslodzīt brīvību mīlošu dzīvnieku četrās sienās. Viss, protams, ir atkarīgs no dzīvnieka socializācijas pakāpes. Mežonīgu pieaugušu kaķi vislabāk ir sterilizēt un laist atpakaļ tā dzīvesvietā, ja vien apstākļi ir piemēroti. Savukārt agrāko mājas mīluli noteikti ir iespējams pieradināt atkal pie istabas dzīves. Visticamāk, tas būs tikai pateicīgs.

Protams, vieglāk pieradināt ir pēc iespējas jaunāku dzīvnieku, taču nereti arī mēnesi jaunu kaķēnu neizdodas pieradināt īsā laikā. Manā pieredzē ir bijuši kaķi, kuri pieraduši pie cilvēka vien gada vecumā, lai gan no ielas uzņemti mēnesi jauni.

Vai vajadzīga tāda kā karantīna, lai jaunpienācējs neaplipina citus mājdzīvniekus? Ja vajadzīga, tad kā tas jāorganizē?

Karantīna būtu vēlama, tomēr, ja mājās esošais kaķis nav vakcinēts, karantīnā ik dienu vajadzētu likt arī jūsu ielas apavus, jo nav noteikti nepieciešams cits dzīvnieks, lai mājās ienestu visus iespējamos vīrusus. 

Ja mājās uzņemat jaunu, vēl nevakcinētu kucēnu, līdz pirmajai vakcinācijai, un vēl divas nedēļas pēc tās dzīvnieku nedrīkst vest uz ielas, kā arī jārūpējas, lai dzīvniekam nebūtu pieejami ielas apavi, pēc svešu dzīvnieku aiztikšanas rūpīgi jānomazgā rokas, pirms skarties pie sava lolojuma. Tas pats attiecas uz kaķiem.

Ja mēs par karantīnu runājam tā nopietni, karantīnā jānodrošina atsevišķu novērošanas telpu, atsevišķus apavus šai telpai, rūpīgu roku higiēnu. Parasti tomēr pieaugušiem dzīvniekiem ir stabila imūnsistēma. Ja tāda nav, tad ārsts ieteiks, kā labāk konkrētajā gadījumā organizējama karantīna.

Kas vēl būtu jāzina attiecībā uz ielas kaķa pieņemšanu savās mājās? Ko darīt, ja kaķis nav tik mīlīgs, kā gribētos?

Pirms pieņemt kaķi no ielas, jārēķinās, ka tas ir personība, un var gadīties raksturu nesaderība, kaķis var nebūt gana draudzīgs, vai gana atturīgs. Cilvēkam to jāpazinās, un jāsaprot, vai viņš spēs to pieņemt, ja tā gadījumā tomēr notiks. Ja māc šaubas, vai tas būtu pieņemami, labāk tomēr atrast dzīvnieku patversmēs vai pagaidu mājās, kur par dzīvnieka raksturu pastāstīs tā aprūpētāji. Teorētiski tas būs tas pats kaķis no ielas, kuram nav saimnieka, taču jums būs izvēles iespējas. Šādi jūs dosiet mājas kādam agrākajam bezpajumtniekam, iespējams, dodot vietu kaķim uz ielas, par kuru šaubījāties, un kādam tieši viņš būs kādreiz vispiemērotākais.

Pieredzes stāsti par ielas kaķu pieņemšanu mājās

Ināra Ž. pieņēmusi tikai piecas dienas vecu, aklu vēl un nevarīgu kaķīti. „Visur, kur meita griezās pēc palīdzības, atteica pieņemt, jo neviens negribēja ņemties ar tādu mazu zīdainīti, kas nevar pats ēst. Teica, ka nav vērts, jo tik mazu nevarot izaudzināt. Traki bija, žēl bez gala un, ko darīt, nezinājām. Pabarot nevarēja nu nekādi, pārāk maziņš. Sazinājāmies ar visām iespējamām dzīvnieku iestādēm, neviens neko nevarot līdzēt! Galu galā mēs dabūjām speciālu piena maisījumu un pudelīti ar mazu pupiņu un tā lieta aizgāja! Grūti šausmīgi!!! Bet nu jau ir actiņas vaļā un čāpo palēnām ar savām ķepiņām. Pašlaik kaķītim ir trīs nedēļas un dzīvos laikam”, tā Ināra un atliek tikai novēlēt viņai veiksmi. 

Vairāki kaķu mīļotāji dalījās pieredzē par to, cik grūti bijis pieradināt kaķi pie cilvēka un saskarsmes ar to. Brigitas J. pieņemtais kaķis sākumā bijis īsts mežonītis, slēpies no cilvēkiem, kur vien varējis. „Mēs viņu ķērām, radinājām uz rokām, nēsājām bezmaz visu dienu, jo viņam, nošķirtam no mammītes, vajadzīgs siltums, mīļums, lai ātrāk pierastu, protams, bijām arī saskrāpēti, bet tas nekas, mazulis pierada ātri un kļuva par varen jauku un mīlīgu kaķi”. 

Līdzīga pieredze bijusi Gitai G. „Paņēmu kaķenīti, kad viņai bija apmēram 4-6 mēneši. No sākuma gāja visādi: bija bailīgais slēpšanās periods, tad bija agresīvais periods (kādu pusgadu), kad staigāju asiņainām, sašvīkātām kājām, tad protesta forma bija visa sviešana zemē un sagraušana, kad no drēbēm palika vien skrandas, bet tagad ir vienkārši dāma ar raksturu, bet mīļa”.

Irēna A. ir visai pacietīga ielas kaķa pieradināšanā, jo pagājis jau gads, kopš kaķis viņas mājās, taču viņai tā arī nav izdevies viņu noglaudīt. „Apmēram 3 gadus vecais Siāmas runcītis vairākus mēnešus slēpās, ēda, kad nebiju mājās un neredzēju viņu dienām. Sapratu, ka viņam nodarīts pāri un ir bailes no cilvēka. Tad viņš sāka saprast, ka viņa jaunais vārds ir Nemo, kad gulēju uz dīvāna (un neelpoju), sāka nākt ārā no slēptuves un ar zobiem plūkāt paklāju. Pēc  tam sāka manā klātbūtnē lēkāt, spēlēties ar mantiņām, bet vienmēr ieturēja vismaz metru distanci. Tad jau iedrošinājās uzlēkt uz dīvāna, bet pie manas mazākās kustības vienmēr bēga un slēpās. Bieži viņa bļodiņu ar ēdienu nolieku sev blakus uz dīvāna, cerot, ka izdosies sadraudzēties, bet pagaidām bez rezultātiem.  Citreiz skraida pa dīvānu un jau meklē savu trauciņu, bet kad cenšos noglaudīt, tad bēg. Dzīvoklī viņam ir vairākas iemīļotas vietiņas kur gulēt, nekad nav dzīts prom, bet joprojām ir ļoti tramīgs.  Tāds iespaids ka "iepriekšējā dzīvē" kādam ļoti traucējis un visu laiku dzīts prom. Vēlu vakaros Nemo labprāt skrien un lēkā pa visu dzīvokli, dažreiz cenšas ar ķepu man uzsist pa roku vai kāju. Dažreiz naktī kaķis ir uzlēcis uz dīvāna, pienācis man klāt un vēro, sajūtu viņa elpu”.

Ināra K. pastāstīja par draudzenes kaķi: „Draudzenei sevišķi aukstā vēla rudens rītā atnāca maza, kusla, trīcoša strīpainība un lūdza barību, neiebilda, kad tika ienesta iekšā. Tāda klusa, kārtīga, uzvedīga, tik no mīlīguma ne miņas! Ja sadomā paņemt klēpī, sāk rūkt un var arī satraumēt. Suņi viņai iet ar līkumu, bet saimnieki ilgu laiku vispār domāja, ka viņa sirgst ar autismu, tāda maza meža dīvainīte! Pagāja 2 gadi, kad viņa sāka pēc normāla kaķa palikt! Ņurcāms klēpja kaķītis laikam viņa nebūs nekad, bet jau ļauj sevi paglaudīt, murrā un guļ ar saimniekiem uz dīvāna”. Inārai pašai mājās ir četri kaķi, visi no klīnikām paglābtie, no tiltapakšām izķeksētie, no durvju priekšas savāktie un nav bijis nekādu problēmu, kā ienesti, tā uzreiz kā savās mājās dzīvojās. 

Arī Ilzei Z. ir pozitīva pieredze ar kaķiem no ielas. "Kopā no ielas esmu savākusi trīs kaķus. Katru vēlu pavasari pa kaķim. Marija (pirmā) paņemta no teātra Dirty Deal Teatro pagalma, jo bija vismazāk bailīgā un laikam visvairāk izbadējusies no ielas kaķu ģimenes, kas tur uzturējās. Paulīne,  saulē pārkarsusi, ar kaķu vīrusu slima "lupatiņa", paņemta no A. Kalniņa ielas. Savukārt mazais Vilks, kuram bija lauzts augšžoklis un nācās ilgi ārstēties, nāk no Lāčplēša ielas. Visi kaķu bērni bija sliktā stāvoklī, sevišķi Vilks, kuram mašīna vai kas tāds trāpījusi frontāli pa purniņu. Šobrīd visi kaķi ir īsti mājas tīģerēni - sociāli, mīlīgi, draiskulīgi, ārkārtīgi gudri un ar savu raksturiņu. 

Tika pārvarēti posmi, kad liekas, ka kaķis neizdzīvos; kad liekas, ka kaķis nepieradīs pie cilvēka; kad liekas, ka kaķis nesadraudzēsies ar citiem kaķiem. Bet tie visi ir pārvarēti ar milzu pacietību, iecietību, rūpēm un mīlestību un esmu droša, ka dzīvnieks to ļoti labi sajūt. Ka viņš ir vajadzīgs un var justies droši.

Visiem, kuri ir patiesi kaķu un dzīvnieku mīļotāji, saprot, kā par zvēru ir jārūpējas, nav kaut kādu mītu un aizspriedumu varā, iesaku droši ņemt kaķīti no ielas.

Pirmais, ko izdarīju, kad kaķēns bija atstiepts mājās: ieliku viņu kaķu somā un devos pie savas uzticamās kaķu dakteres Drosmas uz veterināro klīniku "Marijas nami". Pēc tam sekoja ārstēšanās periods, jo viņiem visiem bija populārais kaķu elpceļu vīruss. Un tad jau iedzīvošanās mājās."

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

10 maldīgi uzskati par mājdzīvniekiem

Virtuves apvienošana ar istabu

Par mājdzīvnieku turēšanu varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis