Saimniecība

Vistu audzēšana

Ja gribas pāris vistiņas, lai pašiem būtu savas oliņas un kādreiz arī pašmāju vistas zupiņa, bet nav iepriekšējas pieredzes, ir vērts apjautāties cilvēkiem, kas jau paši ko tādu izmēģinājuši.

Mājas vista (Gallus gallus f. domestica) ir vistu ģints mājputns. To audzē visā pasaulē, galvenokārt olu, gaļas ieguvei. No mājas vistām iegūst arī spalvas un dūnas. Mūža ilgums vistām vidēji ir astoņi līdz desmit gadi, bet saimnieciski tās izmanto 16 – 18 mēnešus. Pavisam izveidotas apmēram 250 mājas vistas šķirnes.

Pirkšana

Pērkot vistas, ir jāizvērtē, vai pirkt cālīšus vai jau paaugušās vistiņas. Pērkot cāļus, tie sāks olas dēt vēlāk. Vēl jārēķinās, ka dažādu iemeslu dēļ daļa cālīšu var nomirt, tāpēc var iegādāties vairāk nekā plānots vistas turēt. Cālēnu uzturēšanai nepieciešamas lielākas rūpes, sākumā jāsagatavo tāds kā inkubators, kaste, kur ir pietiekami smiltis un siltums. Pērkot vistas jāņem vērā vairākas nianses. Vistas, kas turētas sprostos un nav redzējušas dienas gaismu, palaistas brīvībā dzīvoties cita citu noknābās. Tāpat arī vecākās vistas var sākt knābāt jaunākās. Starp vistām var būt arī gailis, bet tas nav obligāti, jo arī bez gaiļa vistas dēj olas, tikai no tām nevar izšķilties cālīši.

Forumā izteiktie viedokļi:

„Es iesācējam ieteiktu pirkt jau paaugušos cāļus vai laukos sarunāt kādu, lai vista izvadā līdz kādam mēneša vecumam. Ar inkubatorniekiem ir liela ķēpa un liels atbirums, ja perfekti nespēj nodrošināt siltumu, vēdināšanu, smiltis, barību, dzeršanu, infekciju apkarošanu. Ir bijis, ka visi 50 cālēni divu dienu laikā atstiepj pekas!”

„Ja var noorganizēt vistu, tad vispār ir super  - tad par cāļiem rūpējas vista, cilvēkam tikai jāpabaro. Ja vistas nav, tad jāaiziet uz vetaptieku, tur sīki un smalki izstāstīs, kas tam cālim jādod, lai nesaslimtu.”

„Pērļu vistiņas esot gudras un feinas, un dēj gandrīz cauru ziemu. Es jau smukas un šķirnīgas no audzētavas ņemtu, lai prieks skatīties.”

„Pērļu vistiņas rada tādu troksni, ka naktī reizēm stāvus lecu augšā no gultas kad tās ķērkt sāka ap trijiem.

Man vīramāte katru pavasari pērk lētās vistas no putnu fabrikām. Par pāris santīmiem gabalā. Sākumā gan nekāda skata, pusplikas, kā jau no putnu fermas, bet pēc laiciņa atkopjas smukas, un tad prieks dubultā. Līdz šim ne reizi nav bijusi kāda slima vai slikta dējēja. Manuprāt, diezgan ideāls variants, ja vistas grib tikai olu dēļ turēt, jo gaļa tādām rūdītām dējējām varētu būt pasīksta (kaut gan ir gadījies vienu otru vanaga pusaiznestu zupā izvārīt, par Ķekavas broileriem vienalga simtreiz pārāka). Tikai viņai gan vistas tiek pa visu pagalmu staigāt, pieņemu, ka tādā vidē vieglāk atkopties kā aplokā.

Ar cāļiem tomēr, cik no savas krustmātes pieredzēts, krietni lielāka ņemšanās, kamēr par vistām izaug.”

„Dažkārt cāļu māti aizņemas un kad cāļi pāris mēnešus veci - atdod īpašniekam.

Pērkot cālēnus, nopērk gan gailīšus, gan vistiņas. Ar laiku vienu gaili atstāj, bet pārējos nokauj. Un dējējvistas arī būs pēc pāris gadiem jānokauj un jāaudzē maiņa. Vistas labi dēj divus gadus, ciešami- trīs gadus, pēc tam tikai aptaukojas un pavada laimīgas vecumdienas aiz gara laika pa retam kādu olu izdējot.”

„Vistu kopā salaišana ir dažāda. Viens variants, kad jaunās iemītnieces ielaiž pa tumsu, tad pa nakti sajaucās aromāti un no rīta vecākās vistas vairs nespēj atšķirt, kura tad īsti tā jaunā ir.

Otrs variants - norobežot jaunās no vecajām, bet tā, ka vienas var redzēt otras. Tā kādu nedēļu patur, tad var laist kopā. Bet tā uzreiz ielaist gan diezgan riskanti.”

Vietas iekārtošana

Ja vēlas audzēt vistas piemājas dārziņā, tad nepieciešams izveidot norobežotu teritoriju, kur vistas varēs uzturēties, jo tajā vietā, kur dzīvo vistas, pēc neilga laika pat zāle vairs neaug. Tā var būt segta vai nesegta. Sētai jābūt tādai, lai caunas, lapsas un citi vistu zagļi netiktu iekšā. Labi, ja aplokā ir kāds krūms vai koks, kur no saules svelmes paglābties karstākās dienās.

Ziemā vistām nepieciešama silta kūtiņa ar laktu, vieta, kur dzert, ēst un ligzdas, kur dēt olas. Pakaišiem noder skaidas, salmi, smiltis. Ūdens nepieciešams visu laiku, jo vistām nav siekalu. Jo vēsāka vieta, jo mazāk vistas dēj, tāpēc ieteicams nodrošināt pietiekamu siltumu.

„Jāatceras, ka ir noteikumi, kuri neļauj putnus turēt brīvībā (putnu gripas laikā radusies norma) - jābūt aplokiem.”

„Lai vistas dētu olas patstāvīgai viņu ķermeņa temperatūrai jābūt 42 grādiem. Vistai nav siekalu- tātad nepārtraukti nepieciešams svaigs ūdens. Obligāti vajag gaismu.”

„Var turēt šķūnī, taču jābūt labiem pakaišiem- smiltis, skaidas u.c. - lai viņām ir kur kašāties! Kašājoties viņas paceļ ķermeņa temperatūru. Un gaismu- vismaz 15W spuldzīti pa ziemu var atstāt visu diennakti.

Ja ārā ir plusi - droši var dzīvoties aplokā neatkarīgi no gadalaika.”

„Apsildīšana var būt lampiņa. Man vienu ziemu kūtī (akmens gan) ar tādu lampiņu, vistas katru dienu katra pa olai dēja. Smilšu grīda bija, kur kašāties un lampa visu ziemu.”

„Mums kūtiņā dzīvo kaķis, tāpēc grauzēju nav.”

„Grauzēji - nu kur tad viņu nav! Ja tajā kūtiņā tiek iekšā vista, tad pele, žurka, cauna un sesks pavisam mierīgi! Neesmu redzējusi kūti, kas saistīta ar iekšā-ārā iešanu, kur nav peles, žurkas. Pēc apstākļiem jāapkaro - ar kaķi, suni, lamatām, indi.

Vistām patīk augstu lidot - varenākā ir tā vista, kas sēž augstākajā laktā - citreiz pat uz sijas.”

„Grāmatā bija rakstīts, ka uz piecām līdz sešām vistām pietiekot ar vienu dējamkasti (es gan liktu vairāk - kādas trīs uz 10 vistām). Kastes lielums it kā 0,3m/0,4m/0,3m (platums, dziļums, augstums). Es liktu par kādiem 5cm lielākas, ja nu šīs noorganizē kolektīvo dēšanu un ielien kādas divas uzreiz.”

Barošana

Pa vasaru līdz pirmajām salnām vistas labprāt dzīvojas pa āru un mielojas ar to, ko atrod, rušinoties pa zemi – kukaiņus, kāpurus. Putnus var barot ar kviešiem, auzām un miežiem, arī maize, putraimu putras. Laukos vistiņām bieži dod arī to, kas palicis pāri no pašu ēdiena. Bet ir arī speciālais kombikorms.

Ir šķirnes, kurām jāuzmanās ar barošanu, jo viņām nav sāta sajūtas un no pārēšanās var pārplīst kuņģis. Turklāt, ja vistas pārāk daudz saēdas, tad mazāk dēj olas.

„Vistas neēd saldumus, viņām noteikti vajag sāli, lai izskaustu kanibālismu. Kanibālisms parādās pieaugušām vistām. Tad jāpotē selēns vai to pievieno dzeramajam.”

„Ir speciāli minerāļi dējējvistām.”

„Vajadzētu, lai ir kāda sakņu vadziņa, lai vistām var dot lapas un saknes knābāt, jo vistu aplokā zāles nebūs, bet zaļumi viņām būs vajadzīgi.”

„Barot var ar visiem graudiem, izņemot rudzus (bet ne putraimiem, grauda sēnalas un apvalki ir tie vērtīgākie!), zāli - jebkuru, biešu lapas, kāpostus (ziemā pakarina pie griestiem, lai tikai palecoties var aizsniegt), nezāļu saknes, grants ar akmentiņiem - obligāti. Ziemā - vitamīni - rīvēti burkāni, bietes, vetaptiekā nopērkami vitamīni (D,A), ar jebkurā ēdiena atliekām. Vistas ir visēdāji. Obligāti - kalcijs (izkaltētas olu čaumalas saberztas, gliemežvāki).”

„Vasarā parasti ēda, ko var pašas atrast. Vienreiz dienā izbēru nedaudz graudus, sajauktus ar olu čaumalām. Ziemā graudi, putraimi, sakaltusi maize, olu čaumalas, minerālvielas. Pārbarot nedrīkst, citādi pārstāj dēt. Gaili gan vajag. Ir gan prieciņam, gan labāk dēj. Par temperatūru nezinu. Kūti jau neviens neapkurina. Cik ir, tik ir. Dzīvniekiem un putniem nav jābaidās no aukstuma, cik no  bada.”

„Sakaltusi maize - mēs tādu izmērcējam ūdenī un tad dodam, viņām taču nav zobu, lai tādu sagrauztu.”

„Uztaisi viņām maisījumu: kviešu klijas+miežu milti (mazliet sajauc ar ūdeni, lai neput), ieber miežu graudus, kad sāksies zāle, noliec pa klēpim priekšā, redzēsi, par princesēm no cietumniecēm pārvērtīsies.”

„Es pieturos pie dabīgas barības, olas garšo pavisam citādāk.”

Dēšana un olas

Vistas sāk dēt pēc sešiem septiņiem mēnešiem, jo nekas netiek steidzināts. Pirmajā gadā vistas dēj mazāk, olas arī ir mazākas. Dējējām ražīgais periods ir apmēram trīs gadus, bet, vecākai kļūstot, katru dienu nebūs pa olai. Leghornas baltās vistas ir visdējīgākās, tās dēj sešas dienas nedēļā. Orpingtonas vistas ir viena no populārākajām lielo (gaļas – olu) vistu šķirnēm Eiropā.

Ungāru plikkaklainā vista daudziem pēc izskata liekas jocīga, toties tā ir ļoti laba, izturīga šķirne – ražo olas jebkuros ap­stākļos. Putni nebaidās aukstuma: ja ārā nav vēsāks par -10 °C, tos droši var laist pastaigāties.

Pavlovas (cara) vista ir gracioza un eleganta. Apspalvojums laistās zelta vai sudraba krāsā, turklāt uz katras spalvas vēl pa melnam punktam. Vistiņas ir nelielas, taču spēcīgas, izturīgas un ļoti labas dējējas. Kā jebkura cita krievu šķirne, arī Pavlovas vistas ir samērā pieticīgas – ziemā tām nav nepieciešama apsildāma kūts, ne arī izmeklēta barība.

„Mans stāsts sākās pirms trim gadiem - nolēmām no kaimiņu onkuļa nopirkt piecas vistiņas, lai būtu savas oliņas. Tad sameklējām arī gailīti, lai vistām skumji nebūtu. Tajā pat vasarā cita kaimiņu tante piedāvāja muskuspīli ar visiem tikko perētiem pīlēniem, paņēmām arī to. Draugi uzdāvināja arī pīļu papu. Nākamajā gadā mūsu putniņu pulciņš bija jau ap 25, jo viena vista arī izdomāja cāļus perēt. Tad ķērāmies ar vīru pie jaunas vistu kūts izbūves - nosiltinājām vienu lielu, tukšu garāžu, pielāgojām putnu vajadzībām, ārā paliela būda ar tīklu pa virsu, lai vanags nenes vistas prom un lai vārnas nezog cālēnus un pīlēnus. Pagājušajā ziemā uz ziemu man palika jau ap 50 vistām un 10 pīles. Bet uz pavasara pusi mūs apciemoja sesks vai cauna - vienu rītu iegāju pie putniņiem un viens nodalījums (15 putni) gulēja beigti ar pārkostiem kakliem. Izdomājām pa kurieni tas zvērs varēja ielīst kūtī, aiztaisījām to šķirbu ciet, bet nākamajā rītā otrs nodalījums ap 20 putniem pagalam, atkal visus kaktus izložņājām, peļu aliņas aiztaisījām, bet nākamajā rītā atkal tas pats. Man, protams, histērija (jo gaidu bērniņu un emocijas sit augstu vilni). Palika man tikai 10 pīles ar pīļu papu un viena vista. Visus atlikušos putnus pārnesu uz māju vienā neizmantojamā, neizremontētā telpā, jo sapratu, ka nākamajā rītā nebūs arī šo putniņu vairs ja atstāšu kūtī. 

Tagad maija sākumā bijām Vācijā pirkt priekš gaidāmā mazuļa visas nepieciešamās lietas un nokļuvām putnu tirgū - tur nopirkām jaunu Bramas šķirnes pārīti, trīs veidu dējējvistiņas, tad vēl gaili ar trīs vistām tādā brūni sarkanīgā krāsā, augumā gandrīz tikpat lielus kā Bramas, nu ļoti smukus. Kūtī mums tagad dzīvo suņi pa nakti kopā ar vistām un tas zvērs no suņiem baidās un nenāk. Putni jau ar suņiem tā saraduši, ka pašreiz perē trīs pīles. Nopirkām inkubatoru, savācām olas no jaunajām, smukajām vistām un uz 19. jūniju gaidām „ģimenes pieaugumu” - gan inkubatora cālēniem tad termiņš, gan pirmajiem pīlēniem. Ap kūti salikti slazdi tam seskam, ceru, ka viņš tur nokļūs un nevarēs vairs nevienam šito postu nodarīt.”

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Putnu barošana ziemā

Rotaļu laukumi ziemā

Par līdzīgiem tematiem varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis