Ģimeniskums dzīvnieku pasaulē
Par ģimeniskumu esam pieraduši runāt cilvēku attiecībās, tomēr arī dzīvnieku pasaulē dažādām sugām ir ļoti interesanti ģimeniski paradumi, kā arī attīstības spējas.
Imperatorpingvīnu dalītie pienākumi
Imperatorpingvīni olas dēj ziemas sākumā, Antarktīdas iekšzemē. Mamma izdēto olu sākumā tur uz savām kājām, lai saglabātu siltumu, un tad nodod tēvam, kurš to arī tur uz kājām, apsedzot ar vēdera ādas kroku. Mammas ir aizpeldējušas baroties, bet tēvi, lai būtu siltāk, bieži vien saspiežas cieši kopā un tādējādi var izturēt pat 60 oC aukstumu. Pēc diviem mēnešiem uz tēva kājām izšķiļas mazulis. Pēc neilga brīža audzināšanu pārņem mamma. Tomēr, ja mamma ir aizkavējusies, tēvs mazuli var pabarot ar īpašu «pienu», kas veidojas viņa barības vada sieniņās.
Ģimeniskie gorillas
Gorillu dzīvesveidu viegli salīdzināt ar cilvēku, jo viņiem pārsvarā ir viens grupas vadonis, tēviņš, kurš rūpējas par mieru savā kopienā. Ja mātītes kļūst kašķīgas un neapmierinātas, vadonis var kļūt agresīvs, un tad mātītes nomierināsies. Bieži vien pietiek ar caururbjošu skatienu. Ja tas nelīdz, var iedunkāt nemiernieka pakausi. Visbiežāk saliedējusies grupa visu mūžu nodzīvo kopā, tomēr reizēm jaunākās gorillu mātītes ieskatās kādas citas grupas tēviņā un savējo pamet. Visbiežāk kašķi mēdz izcelties tieši starp neradniecīgajām mātītēm. Lai arī gorillas ir biedējoši savos apmēros, raksturā tie ir maigi un miermīlīgi. Gorillām ir ļoti svarīga ģimene, tāpēc vadošais tēviņš ne tikai nodrošina mieru grupas iekšienē, bet aizsargā arī no ārējām briesmām.
Savukārt nelielajiem Edipa cekulainajiem tamarīniem dzemdību pieņemšana un mazuļu nēsāšana ir dabiska prasme, kas nav raksturīga nevienam citam primātam, izņemot cilvēkam. Pārojas gan tikai dominējošā mātīte. Viņa reizi gadā dzemdē dvīņus, tēvs un mazie pērtiķīši palīdz pieskatīt mazuļus.
Ziloņu mātītes un tēviņi dzīvo atsevišķi
Ziloņu pasaulē valda izteikts matriarhāts, kur galvenā visbiežāk ir grupas vecmāmiņa. Vecmāmiņai nomirstot, viņas vietu pārņem vecākā meita. Vecmāmiņa ir ļoti zinoša un grupu var aizvest gan līdz ūdenim, gan briesmu gadījumā izlemt, ko labāk darīt – uzbrukt vai bēgt. Lai nosargātu jaunākos un ienaidnieki netiktu viņiem klāt, pieaugušās ziloņu mātītes jaunajiem sastājas apkārt. Tēviņi pusaudžu vecumā aiziet no ģimenes un veido vecpuišu barus. Mātītes ziloņu tēviņus piesaista tikai pārošanās laikā.
Grūtniecības un zīdīšanas laiks Āfrikas ziloņiem ir visilgākais no zīdītājiem. Mazulis dzimst divus gadus pēc apaugļošanas un vēl divus gadus uzņem mātes pienu. Ziloņmātei piens ir starp priekškājām, un zilonēns to sūc nevis ar snuķi, bet muti. Ziloņi var nodzīvot līdz pat 70 gadiem, tomēr bieži vien slimību dēļ var aiziet bojā krietni ātrāk.
Lauvenes izpalīdz, bites iznīcina
Lauvas ir vienīgie kaķu dzimtas dzīvnieki, kas dzīvo baros. Dzīvošana baros mazajiem palīdz izdzīvot, jo mazulis var ēst pienu no jebkuras lauvenes. Ja mazuļa māmiņa iet bojā, mazulis paliek dzīvs.
- Foto: Hemera Photo Clip Art
Bišu pasaulē valda interesanta kārtība. Bišu māte izdala īpašas smaržas – feromonus, kas novērš pārējo bišu mātīšu seksuālo nobriešanu, tāpēc pārējās kļūst par darba bitēm. Trani jeb bišu tēviņi parasti ir slinkāki par darba bitēm. Lai arī ar dzimtas turpināšanu nodarbojas tikai bišu mātīte, oliņas pieskata tieši darba bites. Kad bišu māte kļūst par vecu, viņa kopā ar daļu darba bišu un tranu dodas uz citām ganībām. Palikušās darba bites rada jaunos pēcnācējus, un pirmā, kurai piedzimst mazulis, līdz nāvei sadzeļ savas iespējamās konkurentes, lai kļūtu par jauno bišu māti.
Arī karalisko bišu māšu peru pieniņu saņem tikai tās kūniņas, kurām ir paredzēts kļūt par bišu mātēm. Pārējām kūniņām, kuras to nesaņem, neattīstās olšūnas, tāpēc nākotnē tās nav spējīgas radīt pēcnācējus.
Poligāmija strausu vidū
Strausu vidū tēviņš kopojas ar vairākām mātītēm vienlaikus, turklāt strausu mātītes visas olas saliek vienā ligzdā, ko sargā galvenā mātīte. Tomēr vienlīdzība nepastāv – galvenā mātīte ir parūpējusies par to, lai viņas olas atrastos ligzdas centrā, un, ja kopējais olu skaits ir pārāk liels, malējās olas no ligzdas tiek izstumtas laukā.
Žirafēni dzīvi apgūst ātri
Žirafēns mammas puncī attīstās 10–17 mēnešus. Piedzimstot tam ir jābūt ļoti spējīgam, jo žirafe, lai redzētu, vai nedraud briesmas, dzemdē stāvus – mazulis no divu metru augstuma krīt ar galvu uz leju. Jau pēc stundas mazulis, kas ir gandrīz divus metrus garš, spēj skriet un tādējādi izvairīties no draudošajām briesmām. Žirafu mazuļi ir garākie mazuļi pasaulē.
Zīriņi piedzimstot jau orientējas debess spīdekļos
Jau izšķiļoties no olas, mazais jūras zīriņa putnēns zina, kur atrodas Saule, Mēness un zvaigznes. To vajag zināt, jo jau pēc sešām nedēļām viņš ir gatavs pamest ligzdu un doties uz Dienvidu puslodi – otru pasaules malu. Lai to veiksmīgi izdarītu, zīriņi, kas izmēros nav lielāki par baložiem, orientējas pēc Saules, Mēness un zvaigznēm, kā arī Zemes ģeomagnētiskā lauka. Tā kā putniņš agrāk vai vēlāk atlido atpakaļ, viņš rūpīgi nopēta savu ligzdošanas vietu un apkārtni, lai zinātu, kur atgriezties.
Informācijas avots: apgāda «Jumava» izdotā grāmata «1000 dabas brīnumu».
Iveta Rozentāle