Saimniecība

Kam vislielākās ausis?

„Vecmāmiņ, kāpēc tev ir tik lielas ausis?” – jautāja Sarkangalvīte Vilkam. „Tas tāpēc, lai labāk tevi dzirdētu, mazmeitiņ!” – atbildēja Pelēkais Vilks. Tiešām, vilkam ausis ir ļoti vajadzīgas. Vilks ir nakts dzīvnieks, mednieks – laba dzirde ir ļoti svarīga. Tikai ausis viņam nemaz nav lielas, drīzāk vidējas. Kurš tad ir pats „ausainākais” dzīvnieks pasaulē? Nav pats vienkāršākais jautājums.

Pirmais nāk prātā zilonis. Āfrikas zilonim ausis no galvas pamatnes līdz virsotnei var sasniegt 1,5 metrus, Indijas zilonim tās mazākas – ap 0,5 metri. (Vēl mazākas ausis bija mamutam, kas ir dabīgi, jo dzīvojot ledus laikmetā lielas ausis varētu atsaldēt.) Ausis ziloņiem ir lielas, bet paši ziloņi jau arī ir augumā līdz 4 metriem un garumā 5-6 metri. Sanāk, ka ausu garums ir mazāks nekā ceturtā daļa no ķermeņa garuma.

Ķīnā un Mongolijā dzīvo viens no „ausainākajiem” dzīvniekiem – garausu lēcējpele. Dzīvnieciņa garums – 9 cm, ausu garums – 5 cm. Tātad ausis ir lielākas par pusi no ķermeņa.

Arī mazajai Āfrikas lapsiņai - fenekam - ļoti lielas ausis. Pati smalkāka par kaķi, ķermeņa garums - 35-40 cm, vēl astīte - 15-20 cm. Bet ausis - cilvēka plaukstas lielumā, sasniedz pat 15 cm garumu.

Vēl ir dekoratīvo trušu šķirne ar ļoti garām ausīm un dīvainu nosaukumu „Briseles auns”. Šiem trušiem ausis saritinātas galvas abās pusēs un atgādina auna ragus. Atritinātā veidā truša-auna ausis sasniedz 2-3 metrus. Tas ir mākslīgi selekcionēts dzīvnieks.

Pasaulē daudz dzīvnieku, kuru nosaukumā minētas ausis. Platausainais sikspārnis, ausainais vilks, ausainais suns Otocyon megalotis, Jaunkaledonijas ausainais gekons, baltausu marmozete, lielausu lapsa, Skotu nokareno ausu kaķis un Amerikas sprogausu kaķis. Ūdenī var sastapt ausainos roņus un ausainos asarus, bet gaisā lidinās ausainais ūpis, ausainie cīruļi, ausainā pūce un lielausu pūce. Ja to ausu nav – bezausu žurka.

Pēc ausu garuma var atšķirt pelēko zaķi no baltā zaķa (ja ir līdzīga spalvas krāsa). Pielokot ausis pie deguna, pelēkajam zaķim to garums sasniedz vai pat pārsniedz degungalu, baltajam zaķim ausis ir īsākas. Tikai viena problēma: noķerto zaķi ir visērtāk turēt tieši aiz ausīm.

Dzīvnieka ausis var noteikt skaņas stiprumu un virzienu, kur atrodas skaņas izraisītājs. Pavērojiet kaķi vai kādu citu dzīvnieku: viņi groza ausis tik ilgi, kamēr skaņa paliek visasākā, tā nosakot, no kuras puses nāk skaņa. Kazām ausis vislabāk uztver skaņas, kuru avots atrodas sāniski no dzīvnieka, bet slikti uztver skaņas, kuras nāk no aizmugures.

Skaņa var būt ne tikai skaļa vai klusa, bet arī zema vai augsta, kā saka zinātnieki – skaņai ir dažādas frekvences. Skaņas augstums ir atkarīgs no gaisa daļiņu svārstību ātruma. Bērni runā augstākā balsī, nekā pieaugušie. Cilvēka auss uztver tikai noteikta diapazona skaņas. Zemākas skaņas mēs uztveram kā vibrāciju. Skaņu, kas ir augstāka par mūsu uztveramo, mums nav pieejama, tā ir „ultraskaņa”. Atšķirībā no cilvēka daudzi dzīvnieki labi dzird ultraskaņas. Viņi te tikai tās dzird, bet arī prasmīgi izmanto ultraskaņas signālus: sazinās savā starpā, pielieto medībās, izzina apkārtni, aizsargājas no ienaidniekiem. Tā dara sikspārņi, cirslīši, delfīni, vaļi un vēl citi.  

Sikspārņi medī kukaiņus: atrod, izseko un notver tos naktī, vēl vairāk - dara to ar aizvērtām acīm. Viņiem palīdz orientēties ultraskaņas „kliedzieni”. Sikspārņi dzird atbalsi, kas rodas skaņu viļņiem atstarojoties no dažādiem attālinātiem priekšmetiem. Pirmos sikspārņu neparasto spēju pētījumus 1793.gadā veica itāļu zinātnieks Ladzaro Spallancani. Viņš baznīcas zvanu tornī noķēra dažus sikspārņus, aizlipināja tiem acis ar vasku un palaida vaļā. Visi „aklie” sikspārņi atgriezās tornī, daži pa ceļam pat pamedīja. Bet kad sikspārņiem aiztaisīja ausis, tad dzīvnieciņi palika galīgi bezpalīdzīgi, it kā paliktu akli ar vaļējām acīm, un uzdūrās apkārtējiem priekšmetiem.

Pētījumi rāda, ka arī daži naktsputni, tādi kā vakarlēpis (lēlis) un pūce, var medīt, paļaujoties tikai uz dzirdi. Putnu dzirde ir labi attīstīta, jo viņu dzīvē skaņas spēlē īpašu lomu. Dziedot savas dziesmas putni aizsargā savu ligzdu, aplido mātītes, audzina mazuļus.

Skanīgās putnu dziesmas ir paredzētas radniecīgām ausīm. Daudzi strazdi, vālodzes, lakstīgalas un ķauķi ziemo tropos vai Dienvidu puslodē. Tur viņi ļoti mazrunīgi, bet dzied tikai dzimtajā pusē.  Putns var izdziedāt četras dažādas notis tik ātri, ka cilvēka auss nevar uztvert atsevišķas skaņas. Parastais paceplītis simtiem reižu dzied vienu dziesmu, bet tā ilgst tikai 7 sekundes. Katrā tādā dziesmiņā ar speciālo ierakstu aparatūru var atšķirt 120-130 skaņas.

Lielākā kukaiņu daļa dzīvi klusajā pasaulē. Tikai circeņi, siseņi, cikādes un daudziem naktstauriņiem ir dzirdes orgāni. Bungādiņa gan viņiem neatrodas uz galvas, kā zvēriem un putniem, bet uz kājām vai pavēderes. Kustinot dažādos virzienos kājas kukaiņi nosaka skaņas avotu.

Kukaiņu dzirdes aparāts vienkāršāks, nekā cilvēkam, bet daudz jutīgāks, daudzi kukaiņi uztver ultraskaņu. Naktstauriņi, piemēram, dzird sikspārņu medību skaņas. Sadzirdot sev bīstamo signālu – pīkstienu, naktstauriņš asi maina lidojuma virzienu vai kā akmens piķē zemē. Līdzīgi putniem kukaiņi izmanto dziesmas mātītes pievilināšanai vai sāncenša aizbaidīšanai. Ar griezīgām skaņām tie aizbaida ienaidniekus.

Ir ne tikai kurlie, bet arī mēmie kukaiņi. Tie rada skaņas rīvējot vienu pret otru dažādas ķermeņa daļas. To varētu nosaukt par čīgāšanu.

Runā un dzird ne tikai sauszemes dzīvnieki, jūras dzīlēs arī norit zemūdens „sarunas”. Vēl Aristotela laikos cilvēki zināja, ka zivis izdod dažādas skaņas. Pat bez palīgierīcēm cilvēki var sadzirdēt dažas zivju skaņas. Leonardo da Vinči piedāvāja klausīties zivju sarunas pieliekot ausi pie vertikāli iegremdētiem ūdenī airiem. Tādu pašu metodi izgudroja un vēl tagad izmanto Rietumāfrikas piekrastes zvejnieki.

Zivis lieliski dzird ar iekšējo ausu palīdzību. Tās atrodas galvā, blakus smadzenēm. Otra dzirdes sistēma atrodas zivīm abos ķermeņa sānos. Sānu līnija labāk uztver zemās skaņas, iekšējā auss – augstās.

Dzīvnieki ausis izmanto ļoti dažādi, ne tikai lai uztvertu skaņas. Ar ausīm aizdzen mušas, dod signālu „es dusmojos”, regulē mazuļus – „nāc man līdzi”. Dažas sikspārņu sugas ar ausīm pat stūrē lidojuma laikā. Viņiem ausis saaugušas cietā ķīlī, izveidojot „augstuma stūri”. Ziemeļos dzīvojošiem zvēriem, lai samazinātu siltuma atdevi, ausis ir mazākas, nekā viņu radiniekiem dienvidos. Tā kā var teikt, ka ir pat tādi dzīvnieki, kuri ar ausīm svīst.

Citi noderīgi raksti

Fretka jeb mājas sesks

Garšaugi uz palodzes

Par līdzīgiem tematiem varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis