Saimniecība

Āmulis - viens no Ziemassvētku simboliem

Ziemassvētku filmās bieži redzams viens no šo svētku simboliem – pie griestiem vai mājas ieejas piekarināts āmuļa saišķītis vai vainadziņš. Kā ar šo tradīciju ir Latvijā – vai esam to pārņēmuši vai varbūt tā pie mums jau sen ir bijusi sastopama – konsultē Salaspils Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns.

Kas ir āmulis

Baltais āmulis (Viscum album) ir 30–60 cm augsts, daudzgadīgs, ziemzaļš, pusparazītisks krūms, kas Latvijā aug uz dažādu lapu koku (visbiežāk uz kļavām, ābelēm, apsēm un liepām) zariem. Parasti šie krūmi ir lodveidīgi. Vecāki krūmi var būt nedaudz nokareni. To diametrs var sasniegt pat 120 cm. Augs ir dzeltenzaļš, trausls un atsevišķos posmos viegli lūstošs.

Foto: istockphoto.com

Baltais āmulis zied martā un aprīlī, ziedus apputeksnē vējš un kukaiņi. Auglis sākumā ir zaļa, vēlāk balta, spīdīga oga ar līmveida mīkstumu un vienu sēklu. Sēklas izplata putni.

Pirmā baltā āmuļa atradne Latvijas teritorijā atrasta uz liepas, Rūjienā. Tā minēta K. Ledebūra Krievijas florā (Flora Rossica), kas iznāca no 1844. līdz 1846. gadam. Kopš tā laika baltais āmulis Vidzemē vairs nekur nav atrasts. Tas nav sastopams arī Igaunijā. Galvenokārt izplatīts teritorijā uz dienvidiem no Latvijas.

Latvijā baltais āmulis ir reti sastopams – DR Kurzemē un DA Latgalē. Latvijā tas ir aizsargājams augs – ierakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā. Par šīs sugas indivīda iznīcināšanu vai bojāšanu kaitējumu atlīdzina piecu minimālo mēnešalgu apmērā par katru indivīdu, kā to paredz 24.04.2007. MK noteikumi Nr. 281 ‹‹Noteikumi par preventīvajiem un sanācijas pasākumiem un kārtību, kādā novērtējams kaitējums videi un aprēķināmas preventīvo, neatliekamo un sanācijas pasākumu izmaksas››.

Tikai pēdējā laikā baltā āmuļa izplatības areāls ir sācis paplašināties, un varam cerēt, ka pēc pāris desmitiem gadu to varēs izslēgt no īpaši aizsargājamo sugu saraksta.

Izaudzēt āmuli savā dārzā ir diezgan grūti. Gatavu ogu ieteicams pārspiest un ar gļotaino mīkstumu pielīmēt pie kāda zara, kam vēl nav izveidojusies kreves miza. Dažkārt dzirdēts ieteikums – var nedaudz iegriezt mizu un zem tās novietot saspiesto ogu. Īpaši humorīgi dārznieki ogu iesaka apēst un kā putnam sēdēt zarā, kamēr tā būs veikusi savu ceļu pa gremošanas traktu.

Tradīciju izcelšanās vēsture

Daudzām tautām ar āmuli saistās dažādas senas tradīcijas un ticējumi. Kopš antīkiem laikiem āmulis bijis miera, labas gribas un mīlestības simbols, aizsargājošs talismans. Uzskata, ka īpaši nozīmīgs tas bijis senajiem druīdiem (seno tradīciju, mistisko noslēpumu glabātāji – ķeltu druīdu priesteri), kuri to uzskatīja par svētu un ticēja, ka tas var izārstēt visas slimības, sadziedēt brūces un pasargāt no ļaunuma. Īpaši spēcīgas īpašības viņi piedēvēja tiem āmuļiem, kas auga uz ozoliem. Sievietes, kuras gribēja ieņemt bērnu, pie jostas vai plaukstas piestiprināja āmuļa zariņu.

Foto: istockphoto.com

Senie dziednieki balto āmuli uzskatīja par universālu ārstniecības līdzekli. Mūsdienu medicīnā jaunos dzinumus un lapas izmanto asinsspiediena pazeminošo līdzekļu un citu zāļu sastāvā. Protams, pašārstēšanās ar āmuli nav pieļaujama, jo tā sula var izraisīt ādas kairinājumu.

Šveices senajās leģendās āmulis nosaukts par pērkona slotu – uzskatīja, ka tas uz kokiem rodas pēc zibens spēriena. Tam piedēvēja spēju aizsargāt pret maģiju un burvestībām. Ar āmuļa zariem vai figūrām, kas izgatavotas no āmuļa, izrotāja mājas ārpusi un iekšpusi, izvietoja tos lopu novietnēs, lai izdzītu ļaunos garus un raganas.

Tika uzskatīts – tā kā āmulis nav ne koks, ne krūms, jo uzrodas no debesīm, tas simbolizē brīvību no jebkādiem aizliegumiem un ierobežojumiem. Āmulis bija pirmais augs, kuru atzina par kāda Amerikas štata simbolu. Tas notika 1893. gadā Oklahomā.

Maģiskajā Ziemassvētku laikā āmuļa zariem vai pušķītim pie durvīm vai vārtiem ir simboliska, sargājoša un dziednieciska nozīme. Uzskata, ka tas piesaista labklājību, mieru un auglību. Ziemassvētkos ir tradīcija skūpstīties zem āmuļa. Daži vēsturnieki uzskata, ka tā radusies seno skandināvu mitoloģijā, kur āmuļa aizbildne bija mīlestības, skaistuma un auglības dieviete Freija. Citi uzskata, ka tradīcija pārņemta no kāzu ceremonijām Senajā Romā.

Filmās tas izskatās aptuveni tā: aizgāja pavadīt mīļoto līdz durvīm, apstājās vēl parunāties, un sajūsminātie radi sauc: ‹‹Jūs stāvat zem āmuļa!›› Jābučojas. Amerikāņu mīlētāji bučojoties arī zem vietējā auga, āmuļa radinieka, ar platākām lapām un tādām pašām ogām kā baltajam āmulim.

Ziemassvētku augi Latvijā un pasaulē

Vācijā un citur Rietumeiropā, kā arī Ziemeļamerikā Ziemassvētku neatņemama sastāvdaļa ir trīs augi: egle (vai baltegle), baltais āmulis un ilekss. Šie augi nereti rotā arī apsveikuma kartiņas, saņēmējiem Latvijā izraisot ne mazums jautājumu

Foto: no Andra Jaunzema personīgā arhīva

Kāds ir bijis iemesls šo augu godā celšanai? Pirmkārt, visi šie augi ir ziemzaļi, tiem izsenis ir bijusi nozīmīga loma tautas dziedniecībā un mitoloģijā, tādēļ nav brīnums, ka šo īpašību dēļ tos sāka izmantot kā rotājumus Kristus dzimšanas svētkos.

Latvijā šī tradīcija ir attīstījusies daļēji – Eiropas baltegli (Abies alba) pie mums ir aizstājusi parastā egle (Picea abies). Slavenā vācu dziesmiņa ‹‹O, Tannenbaum, o, Tannenbaum›› patiesībā ir par baltegli (Tanne), jo egle vāciski ir ‹‹die Fichte››. Āmulis (Viscum album) Latvijā ir pārāk reti izplatīts, lai spētu nostabilizēties tautas tradīcijās. Turklāt Latvijā āmulis ir īpaši aizsargājama augu suga, un par tā ievākšanu draud sods.

Savukārt parastajam ileksam (Ilex aquifolium), krūmam ar ādainām, tumšzaļām lapām un sarkanām ogām, Latvijā vēl ilgi nāksies palikt tikai kā zīmējumam uz apsveikumiem, jo tā ziemcietība plašākai kultivēšanai ir nepietiekama. Tiesa, salīdzinoši ziemcietīgākā Mezervas ileksa (Ilex x meservae) un aizsargātās vietās arī parastā ileksa izturīgākās sievišķās šķirnes var kultivēt arī Latvijā.

Iepriekšminēto iemeslu dēļ āmulis un ilekss Latvijā nav kļuvuši par Ziemassvētku atribūtiem, tāpēc izlīdzamies ar to, kas mums ir vairāk pieejams. Eglīti varam atrast mežā, veikalos un tirdziņos varam iegādāties arī pašu stādaudzētavās audzētās asās egles (un tās šķirnes ar zilganām skujām – sudrabegles) un baltegles. Tirdziņos un lielveikalu stādu nodaļās nopērkamas arī no Rietumeiropas ievestās Kaukāza baltegles (Abies nordmaniana) ar salīdzinoši garām, plakanām, tumšzaļām un aromātiskām skujām. Latviešu tradīcijās vairāk izplatīti ir rotājumi no salmiem. Arī ābols ir pietiekami laba rota Ziemassvētku eglītei un galdam.

Kā Latvijā pazīstam āmuli

Sokrāts esot teicis – ‹‹Nav kauns nezināt, bet gan negribēt zināt››. Tāpēc varu atzīties, ka līdz šim par āmuli kā Ziemassvētku simbolu neko nebiju dzirdējusi. Daži aptaujātie paziņas arī bija tādi paši nezinīši. Protams, ir arī zinošāki cilvēki, piemēram, Līga, Zvārtes zāļu sieva, stāsta: ‹‹Augs nav sastopams visā Latvijas teritorijā un nav arī ļoti zināms un populārs mūsu tautas dziedniecībā. Iespējams, ir lokālas ziņas par āmuļu izmantošanu atsevišķās vietās. Vietējā auga izmantošana nav popularizējama, jo šis parazītaugs Latvijā ir aizsargājams un rets, kā arī ierakstīts Sarkanajā Grāmatā, 1. kategorijā. Savukārt citur pasaulē, kur āmuļu ir daudz vairāk un tie aug masveidā uz lapu kokiem, tos izmanto dažādām maģiskām darbībām.››

Foto: no Ilzes Orstes personīgā arhīva

Tas tiesa – citur āmuļu ir pietiekami daudz. Ilze Orste oktobra beigās bijusi trīs dienu ceļojumā pa Ziemeļpoliju, un tur viņu pārsteidzis ļoti bieži vērojams skats – baltajiem āmuļiem pilni koki. Pārsvarā tie bijuši uz papelēm, tomēr sastopami arī uz citiem kokiem: liepām un pīlādžiem. ‹‹Izskatās diezgan mākslinieciski, bet man tā likās tikai līdz brīdim, kad uzzināju, kāpēc tā. Pēc tam jau bija citas sajūtas – skumji, zināmā mērā pat pretīgi vērot slimus kokus,›› saka Ilze.

Santa Liepiņa pagājušā gada Ziemassvētkos iegādājusies āmuli Nīderlandes Ziemassvētku tirdziņā ‹‹Rolduc›› – abatijā. Abatija atrodas Nīderlandes dienvidos, gandrīz uz Vācijas robežas. Par to samaksājusi apmēram EUR 2–2,50. ‹‹Tā kā pati kaut kā biju iedomājusies (vairāk jau filmu dēļ), ka āmulis ir augs ar palielām lapām un dažreiz sarkanām ogām (visticamāk āmulis tika jaukts ar ileksu – A. Svilāns), ieraugot īsto āmuli, sagribējās to nopirkt,›› viņa skaidro. Iepriekš viņa tos nekad nebija redzējusi pārdošanā, arī ne kā dekorus vai kā citādāk.

Savukārt liepājnieka Andra Jaunzema albumos pamanīju āmuļus vairumā – gan pilsētas centra kokos, gan ābeļu dārzā. Izrādās, ka āmulis aug arī Liepājas centrā, skvērā pie Rožu laukuma, un ir izpleties varen’ liels – iespējams, tuvākajos gados tas nolauzīšot nelielo zaru, uz kura tas izaudzis. Arī blakus kokos jau ir parādījušies vairāki nelieli āmuļi. Ābeļdārzs atrodoties netālu no Grobiņas, arī Grobiņas un Gaviezes apkārtnē āmulis redzams daudzos kokos.

‹‹Lai arī tiek uzskatīts, ka āmulis ir pusparazīts (proti, no saimniekauga ņem tikai ūdeni un minerālvielas, bet citas barības vielas ražo sev pats), novērojumi rāda, ka šis augs nav nemaz tik nevainīgs. Piemēram, Gaviezē daļa āmuļu apsēsto vītolu ar laiku paliek arvien vārgāki un sāk kalst. Par līdzīgu situāciju Berlīnē savulaik stāstīja arī vācu dendrologs Markvarts. Tomēr ir nācies redzēt arī āmuļiem bagātīgi noaugušus kokus, kas nebūt neizskatās novājināti,›› piebilst Andrejs Svilāns.

Iveta Odiņa

Citi noderīgi raksti

Ziemassvētku zvaigzne jeb puansetija

Putnu barošana ziemā

Ar citiem dārzkopjiem par līdzīgiem tematiem varat aprunāties Cāļa forumā

Zaļumu un pūkainīšu stūrītis