Spogulis

Ilgstošas attiecības bez kopīgiem bērniem

Dzīvē ne vienmēr notiek kā pasakā – satikās, apprecējās, radīja bērnus un dzīvo laimīgi kopā līdz mūsdienām. Ir situācijas, kad cilvēki veido uzticības un mīlestības pilnas attiecības, bet dažādu iemeslu dēļ viņiem nav kopīgu bērnu. Iemesli var būt dažādi: ir bērni no iepriekšējām attiecībām, ir kādas veselības problēmas vai vienkārši viens no pāra vai abi bērnu nevēlas. Sabiedrībā mēdz izskanēt viedoklis, ka ar laiku kopīgam bērnam tomēr jābūt. Cālis.lv vēlējās noskaidrot cāļotāju pieredzi par ilgstošām attiecībām bez kopīgiem bērniem. Vai tiešām ar laiku ir jāšķiras, jo kāds vēlas bērnu, vai tomēr ir iespējamas mīlestības, saticības un cieņas pilnas pāra attiecības arī bez kopīgiem bērniem?

Foruma diskusijā viedokli izsaka arī cilvēki, kuriem ir attiecības un kopīgi bērni. Viņi izsaka sabiedrībā pastāvošo viedokli, ka nespētu dzīvot ar cilvēku, ar kuru nav kopīgu bērnu. Sievietes, kurām ar otru pusīti nav kopīgu bērnu, ir tikušas pāri tam, ka daļa radu vai draugu ik pa laikam apjautājas, kad tad būs bērniņš un kā tad tā, ka nav vēlēšanās. Replikas mēdz būt pieklājīgas vai pat tik uzmācīgas, ka sievietēm rodas sajūta, ka tuvi un tāli cilvēki ielaužas viņu intīmajā dzīvē bez kauna un pieklājības sajūtas.

Šajā rakstā tiek apskatīta cāļotāju personīgā pieredze, neanalizējot psiholoģisko portretu, kas varētu norādīt arī uz citiem, tai skaitā neapzinātiem, iemesliem, kāpēc daļa cilvēku izvēlas dzīvot bez kopīgiem bērniem.

Ģimenes pamatā ir pāris, nevis bērns

«Esmu precējusies vairākus gadus, un bērnu mums nav. Pagaidām negribam un neuzskatām, ka varam to šobrīd atļauties, tā tas objektīvi arī ir. Mūsu abu kopīgais uzskats ir tāds, ka ģimenes pamatā ir pāris, kas ir vienojies par kopīgām vērtībām, uz kuru pamata arī ir kopā. Bērni, tas ir «blakus produkts», kas rodas šīs savienības rezultātā, bet nav attiecību vienojošais motīvs. Bērni pieaug, aiziet savā dzīvē un izveido savu ģimeni, bet pāris paliek. Šajā brīdī arī kļūst skaidrs, vai tā patiesi ir ģimene vai arī tā «izbeidzas» līdz ar vairošanās funkcijas pilnīgu izpildi – jauna indivīda radīšanu un palaišanu dzīvē vairošanās cikla atkārtošanai.

Foto: istockphoto.com

Tomēr apzinos, ka dziļākajā būtībā otra pusīte vēlas bērnu, tāpēc pieļauju, ka laika gaitā mums būs kopīgs bērniņš. It kā ir teikts, ka varam arī izlemt neradīt bērnus, bet es baidos, ka viņš to var nožēlot un apjēga nāks tad, kad man jau būs par vēlu. Līdz ar to it kā esmu piekritusi, bet nejūtu par to nekādu sajūsmu. Tajā pašā laikā nebaidos, ka ar laiku varētu vēlēties bērnu, es drīzāk baidos, ka otra puse ilgtermiņā neakceptēs (kaut arī saka, ka akceptēs) dzīvi bez bērniem.

Ir daudz cilvēku, kas nemaz nedomā par to, ko viņi vēlas un kādi ir viņu mērķi un uzdevumi, bet, peldot pa straumi, rīkojas tā, kā sabiedrībā ir pieņemts. Pieļauju, ka neesmu vēl izaugusi/nobriedusi, lai saprastu – es ne tikai esmu gatava, bet vēlos uzņemties atbildību/uzdevumu radīt jaunu cilvēku, personību un dot viņam labāko, ko spēju. Varbūt jautājuma pamatbūtība ir tajā, ka neesmu droša, vai spēju bērnam sniegt to, ko vajadzētu, labāko. Es nerunāju par materiālo pusi, tā, manuprāt, lai gan obligāts priekšnoteikums, nav atbildības nozīmīgākā puse.»

Lai arī daļai cāļotāju nav pieņemams definējums «bērni kā blakus produkts», viena no cāļotājām raksta tā: «Bērni tiešām ir «blakus produkts», bet ļoti labā nozīmē, protams. Bērniem ir jārodas no mīlestības, nevis mīlestībai no bērniem.»

«Lielākā daļa mūsu sabiedrības nav gatava pieņemt šādu lēmumu. Esmu saskārusies, ka ar varu uzspiež savu viedokli, skalo smadzenes, pāriet pie noniecināšanas, pataisa par otro šķiru – cilvēki bez bērniem nav nekas. Daudzi uzskata, ka bērni ir dzīves jēga. Piedodiet, bet mana dzīves jēga nevar būt bērns, t. i., cits cilvēks, kuram tiesības brīvi elpot, nevis tikt nosmacētam ar šo slimīgo «tu esi mana dzīves jēga» mīlestību. Katram jābūt vismaz vienam bērnam, citādi dzīve veltīgi nodzīvota.»

«Tas ir atkarīgs no tā, kādas ir cilvēka prioritātes. Citam cilvēkam prioritāte ir sava dzīve, citam bērna dzīve. Man ir septiņgadīga meita no pirmās laulības, gatavojos precēties ar vīrieti, kuram nav savu bērnu. Zinu, ka mūsu dzīvē bērni noteikti nav galvenais, bet, ja gribēsim, tad būs kopīgi bērni. Nekādā gadījumā neuzskatu par normu, ka tagad man par visām varītēm viņam būtu jādzemdē bērns. Jā, ļoti mīlu cilvēku un reizēm iedomājos, ka varētu padomāt par kopīgu bērniņu, bet tad, apsverot visus par un pret, saprotu, ka pagaidām tam noteikti neesmu gatava.»

Nejūt mātes instinktu

«Tas ir iespējams un nebūt nav nedabiski. Man ir 33, laulībā dzīvoju piecus gadus, pazīstami esam desmit gadus, bērnu nav, un neplānojam. Tam ir vairāki iemesli, bet galvenais – nekad mūžā nav bijusi vēlme pēc bērna. Bērnībā ar lellēm nespēlējos, ar mazākajiem radu bērniem arī nē. Atklāti varu teikt, ka man nepatīk mazi bērni. Uz ielas varu priecāties par mīlīgu bēbi, bet pašai tādu nekad dzīvē nav gribējies.

Tiem, kuri nesaprot, kā tā var būt, varu teikt, ka cilvēki ir dažādi. Kādam šī nevēlēšanās var būt loģisks iznākums nespējai radīt bērnus, kādam bērnības trauma. Kādam vienkārši Māte Daba noskaudusi attiecīgo instinktu. Starp citu, tikai loģiski, jo planēta jau tā ir pārapdzīvota. Es cienu sievietes ar bērniem, bet vēlos, lai ciena arī manu izvēli.»

«Man virs 30, laulībā dzīvoju daudzus gadus, bērnu nav, un neplānojam. Abu lēmums. Protams, ja kontracepcija pievils, būs vien jāaudzina, bet uz to galīgi netiecamies. No savas puses varu piebilst, ka šāds dzīves modelis ir raksturīgs totāliem egoistiem, kuriem svarīgi personīgie sasniegumi, personīgā labsajūta, kā arī iespēja dzīvot dzīvi, rēķinoties tikai ar dzīvesbiedru, nevis kaut ko maziņu un, varētu teikt, nesakarīgu. Bērni patīk, bet pa gabalu. Nav pretenziju, ja uz pasākumiem draudzenes nāk ar sīčiem, pati ar viņiem mēdzu dauzīties. Taču sevi kā māti vienkārši neredzu. Nekad arī nav bijusi interese par auklēšanu, lellēm utt.

Stereotipi par to, ka ģimenē obligāti jābūt bērnam, mani nesatrauc. Un neviens arī vairs neuzdrošinās pat muti pavērt par šo jautājumu, tai skaitā mūsu vecāki.»

«Bērnībā spēlējos ar lellēm. Nepatiku pret maziem bērniem izjutu jau četru gadu vecumā, kad gadījās būt vienā telpā ar zīdaiņiem. Gadu gaitā nepatika pret bērniem tikai pieauga. Jau 18 gados zināju, ka man nebūs bērnu, un ar gadiem šī pārliecība tikai nostiprinājās. Mani vecāki un apkārtējie nekad nav varējuši saprast, kā tā var būt, bet var.

Ar savu otro pusīti iepazināmies, kad viņam bija 28, man 32. Jau sākumā noskaidrojām kopīgo nepatiku pret bērniem. Esam kopā nu jau turpat 14 gadus. Viņam tagad 42, man 46, un vēlmes pēc bērniem vēl joprojām nav. Jā, neesam arī precējušies un uzskatām, ka mūsu mīlestība un savienība ir daudz stiprāka par dažu pāru laulībām baznīcā.»

Citas dzīves prioritātes

«Man zināmi divi iemesli šādai izvēlei.


  1. Pāris ar atšķirīgiem hobijiem, bet viņi respektē viens otra brīvo laiku un skaidri apzinās, ka bērns to ļoti ierobežotu. Vīrietis nebūtu pret, ja bērns gadītos, bet neticu, ka uzņemtos lielāko daļu pienākumu. Sieva negrib 100 % un tā arī saka. Un nav nekādu komentāru arī no radu puses.

  1. Sievietei 36 gadi, ļoti laba karjera. Viņa uzskata, ka bērns viņai atņems sociālo statusu. Tagad viņa ir veiksminiece, ceļotāja, interesanta sieviete visiem vīriešiem. Ar bērnu viņa vairs nebūs īpaša, tikai viena no mammām. Viņa to uzskata par kritienu lejā. Viņa saka, ka apbrīno mani, jo uz ko tādu esmu parakstījusies dubultā. Mums pietiek iejūtības nekritizēt vienai otras izvēli, kaut skaidri redzams, ka mainīties vietām mēs abas negribētu.»

«Mēs arī esam kopā desmit gadus, un bērnu nav. Uzskatu, ka par dzīvi bez bērniem var spriest tikai tie, kuriem tādu nav, jo neviens normāls cilvēks nepateiks, ka labāk bija bez bērniem, nevis ar. Es nezinu, kā ir ar bērniem, bet nejūtos slikti bez viņiem. Patiesībā kaitina, ka ir cilvēki, kas šādu dzīvi sauc par nevērtīgu. Mums ir darbs, hobiji, draugi, un nekad nejūtam, ka kaut kas trūktu, nebūtu ko darīt vai būtu skumji. Es arī esmu no sievietēm, kam nekad nav gribējies bērnus. Mani nesaista bērnu klātbūtne, un, iespējams, tāpēc arī nav bērnu – daba zina, ko dara. Man ir krustbērni dažādos vecumos, un, ja gribu, varu izpausties ar dāvanām, izklaidēm, ikdienas klātbūtne un rūpes netrūkst. Iespējams, ka mums būs bērns, bet dzīve ar bērnu baida, jo bez viņa viss tik labi sakārtots. Attiecības ar vīru nav mainījušās. Ja mēs gribētu meklēt laimi citur, tad būtu to izdarījuši, nevis apprecējušies. Nekādu strīdu un pārdzīvojumu par šo tēmu nav.»

«Mēs ar savu mīļoto cilvēku kopā esam jau vairāk nekā desmit gadus, un mums nav bērnu. Esam par to domājuši, bet pagaidām negribam. Mums ir brīnišķīgas attiecības, piepildīta dzīve, un jūtamies laimīgi.

Spiediens no malas ir vienkārši nenormāls. Visi, kuriem ir bērni, uzskata par nepieciešamību uzspiest savu viedokli par tēmu «bērni ir dzīves jēga; neviens tevi nemīlēs tā, kā bērns; kas ūdeni vecumdienās pienesīs utt.». Pat priekšnieks caur joku ir piedraudējis atbrīvot mani no darba, ja tuvākā gada laikā neizdomāšu dzemdēt. Man šī visa lieta sāk šķist par pilnīgāko apsēstību, un negribot ieslēdzas pretreakcija. Pārsvarā kliedzēji ir cilvēki, kuri nav laimīgi un apmierināti ar savu dzīvi. Kādēļ mēs, kuriem nav bērnu, nevienam neuzspiežam savu viedokli?

Pats galvenais ir nepazaudēt savu «es» un neklausīties «gudrajos» padomos, jo tikai mums pašiem nāksies dzīvot izvēlētajā situācijā.»

«Man ir labs paraugs – mani krustvecāki. Nu jau 80 gadus veci. Savu bioloģisko bērnu viņiem nav, toties visi apkārtnes bērni kaut kādā ziņā droši viņus var dēvēt par vecākiem. Tas, ka bioloģiski nevar būt bērnu, vēl nenozīmē, ka nedrīksti piedalīties kāda izaugšanā.»

Diskusija starp mammām un sievietēm bez bērniem

Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka sieviete, kurai nav bērnu, nemaz nevar zināt, kā ir, kad ir bērns, un kādu mīlestības dimensiju tas atklāj, tāpēc jūtas labi un laimīga arī bez bērna. «Sieviete bez bērniem nezina, kā viņai nav, jo viņai nav pieredzes, kā ir būt ar bērnu. Ir lietas, kas ir grūtākas, ir lietas, kas ir vieglākas, bet dzīves uztvere kopumā ir fundamentāli atšķirīga. Man pirmais bērns dzima relatīvi vēlu. Kamēr bērna nebija, es nezināju, ka tāda [mīlestības] dimensija eksistē, un dzīvoju citādāk, arī laimīgi. Kā var pietrūkt kaut kas, par kā eksistenci ne zini, ne nojaut?»

Par to liecina arī komentārs: «Pēdējā laikā nākas novērot dažus radiniekus, kas savulaik ne gluži deklarēja, ka bērni nepatīk, bet ar savu rīcību visai skaidri to parādīja. Tagad, kad viņiem ir ap 80, viņi ar milzu sparu tiecas pēc saskarsmes, un kaut kāda sāpe tajā visā ir jūtama.»

Tomēr ne vienmēr bērnu negribēšana ir iluzora: «Es biju no tām, kas bērnu negribēja. Skaļi deklarēju, ka negribu bērnus un man to nebūs, ka manī nav tā mistiskā tukšuma, ko spēj aizpildīt tikai bērns. Nebiju bērnu nīdēja, pat strādāju ar bērniem un fantazēju, ka varētu satikt kādu šķirteni ar skolas vecuma bērnu, bet savu – nekad. Tā kā biju bezatbildīga negribētāja, brīdī, kad dzīve apmeta kūleni un hormoni satrakojās, mani pierunāja, un izlēmu – kā būs, tā būs, lai notiek.

Rezultātā vairākus gadus nožēloju mirkļa vājumu. Nu jau man ir divi bērni, un tikai tagad rodas aizdomas, ka es kādreiz varētu sajust gribēšanu.» Tas tikai apliecina, ka ir cilvēki, kas savas sajūtas apšauba sabiedrības izteiktā spiediena dēļ, tomēr var izrādīties, ka sabiedrības vairākumam attiecībā uz konkrēto cilvēku nav taisnība.

«Es piekrītu, ka, esot bez bērna, pilnībā nevar apzināties, kā ir ar bērnu vai bērniem. Tomēr kaut kādas detaļas ir nojaušamas. Piemēram, šodien braucu sabiedriskajā, kā reiz apcerot šo jautājumu, un netālu no manis sēdēja jauna māte ar aptuveni piecgadīgu meitu. Meitene visu laiku dziedāja dažādas dziesmiņas, uzdeva mammai neskaitāmus jautājumus, pieprasīja aktīvas atbildes un mīklu minēšanu, runājās pie sevis, grozījās utt. Normāla bērna uzvedība. Māte uz to reaģēja optimistiski, neskatoties uz to, ka likās sagurusi, darbojās ar bērnu. Kopumā pozitīva aina. Prieks par abām. Bet, uz to skatoties, apzinājos, ka man nebūtu tādas pacietības. Slikti panesu intensīvu un haotisku ņemšanos, augstas bērnu balsis, uzmākšanos. Nervi to vienkārši netur.

Esmu no cilvēkiem, kas dienām var nekomunicēt ar cilvēkiem un grib klusumu. Pieņemot, ka esmu ģenētiski piemērots indivīds pēcnācēja radīšanai, es šaubos, ka esmu psiholoģiski piemērota. Nebūtu taisnīgi radīt bērnu, ja pēc tam nespētu pozitīvi uztvert viņa pasaules izziņas procesus, blēņošanos, ālēšanos, trokšņošanu, runāšanos un visu pārējo, kas bērnam ir tik dabisks un pašsaprotams. Un nebūtu taisnīgi pašai pret sevi piespiesties un spēlēt līdzi, jo tā it kā ir labi un vajadzīgs. Tad jau būtu par vēlu izvēlēties – nē, ziniet, es gribu klusēt un arī bērnam mācīšu nekomunicēt. Tāpēc, ja tas ir tik ļoti svarīgi, varbūt tomēr labāk negribēt to, ko nepazīst, jo risks, ka tas nepatiks, ir pārāk liels.»

Kad kopīgi bērni ir no iepriekšējām attiecībām

Cāļotājas atklāja arī savu vai tuvinieku pieredzi gan par attiecībām, kurās dzimis bērniņš, gan attiecībām bez kopīga bērna. «Kopīgi nodzīvotais mūžs nekādi nav prognozējams, tāpēc nevajag zīlēt, kā būtu, ja būtu. Manas vecmāmiņas māsai bija bērns no pirmā vīra, ar otro vīru bērnu nebija. Turklāt otrais vīrs bija stipri jaunāks. Bet nodzīvoja kopā līdz sirmam vecumam.»

«Dzīvojam kopā divarpus gadus, viņam ir jau lieli bērni, man divi mazāki. Viņš ļoti mīl manus bērnus, dzīvojam kā pilnvērtīga ģimene. Esam runājuši, vai mums vajag kopīgu, un esam nonākuši pie lēmuma – ja pieteiksies, būs forši. Bet vispār mums jau tā ir, ko audzināt, un kāda gan nozīme asinsradniecībai.

Ir, protams, strīdi, un dažreiz izsakāmies, ka mūs jau nekas nesaista, kuru katru brīdi katrs var aiziet uz savu pusi, bet pēc tam saprotam, ka tā nav. Ja izšķirtos, es zaudētu viņu, bet viņš mūs visus trīs! Un bērni arī viņu zaudētu.»

«Pirmajā laulībā man bija bērns, četri kaķi, 23 puķu podi un maz džemperu. Šajā laulībā mums bērnu nav, ir divi kaķi, 13 puķu podi un džemperi ir vairāk. Kaķu un puķu daudzums nav atkarīgs no bērnu esamības. Protams, es mīlu savu bērnu un mazmeitiņas priekšā es vispār izritinos kā sarkans paklājs – visas viņas vēlēšanās tiek nolasītas no lūpām. Esmu iepazinusi abus laulību variantus. Bērna mīlestība un mīlestība pret bērnu ir jaukākās un ne ar ko nesalīdzināmas jūtas un laime. Tajā pašā laikā tās ir rūpes, kreņķi, pārdzīvojumi. Šajā laulībā mēs esam laimīgi arī bez bērniem, jo abiem dzīvē nav viegli gājis, tādēļ esam nolēmuši dzīvot viens otram. Jā, bez bērniem ir ērtāk, jārēķinās tikai vienam ar otru. Es domāju, ka cilvēki precas tādēļ, ka mīl viens otru un vēlas būt kopā, nevis laulības galamērķis ir bērns. Bērni rodas arī bez laulības.

Pēc desmit gadiem var atnākt jauns, progresīvs darbinieks arī tad, ja sievietei ir bērni. Pēc desmit gadiem mani atlaida sakarā ar krīzi, un neviens progresīvais vietā nenāca. Atlaida pusi no darbiniecēm, un visām bija bērni. Tā kā spriedumi par karjeras sievietēm ir nevietā.

Jūtu līdzi ģimenēm, kas grib bērniņus, bet kurām nav, un man prieks par ģimenēm, kas var vienoties par bērna esamību vai neesamību. Cilvēki jau nav vienādi kā zīmuļi kastītē. Katram dzīvē ir savi mērķi un prioritātes.»

Kad katram ir savs redzējums

Nenoliedzami, ka uz šo jautājumu nav vienas atbildes. «Šim jautājumam ir divas puses. Pirmā: cilvēkiem pirms ģimenes veidošanas ir jāvienojas par lielām lietām, arī par to, ko tad, ja bērni nevarēs būt veselības problēmu dēļ. Otrs: vai kādam ir jāpiekāpjas, ja intereses un mērķi nesakrīt? Manuprāt, nav jāpiekāpjas. Uz šādiem jautājumiem vispār nav pareizo atbilžu, jo katram jārīkojas atbilstoši savām vēlmēm.»

Ja viens no pāra šādam lēmumam ir piekāpies tikai mīļā miera labad, tas attiecībās rada plaisu, jo vienmēr paliek iekšējā vēlme pēc bērna. Tā var būt gan tad, ja abiem nav bērnu, gan tad, ja bērnu nevēlas cilvēks, kuram jau no iepriekšējām attiecībām ir bērni, bet otrai pusītei bērnu nav, tāpēc ir dabiska vēlme pēc bērna. Tāpat ir situācijā, kad viens no pāra ir neauglīgs. Iespējams, sākotnēji otrs to pieņems, bet ar laiku bērnu vēlēsies tik ļoti, ka meklēs attiecības, kurās savu vēlmi var realizēt.

«Mūsu sabiedrībā vēl arvien ir izplatīts viedoklis, ka pareizi ir vīrietim un sievietei dzīvot kopā un radīt bērnus. Mans viedoklis ir mazliet citāds. Šobrīd pasaulē 100 % nav nepieciešama ģimene, lai radītu bērnus. Tam nav nepieciešams pat vīrietis vai sieviete blakus, arī dzimstību var kontrolēt. Līdz ar to domāju – cik cilvēku, tik laimju un dzīvju. Vienam ar kaķiem, otram ar bērniem, trešajam vientulībā, ceturtajam pārī ar pretējā dzimuma partneri, piektajam pārī ar sava dzimuma partneri utt. Līdz ar to jautājums pēc definīcijas ir neatbildams jeb – cik cilvēku, tik viedokļu un atšķirīgu veidu, kā būt laimīgiem.»

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Kas nepatīk pretējā dzimuma izskatā un uzvedībā

Poligāmija. Kāpēc gan ne?

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas