Spogulis

Kukulis vai dāvana kā pateicība no sirds

Plašas diskusijas par kukuļdošanu sākās pēc toreiz jaunievēlētā valsts prezidenta Valda Zatlera atzīšanās, ka viņš ir ņēmis naudu aploksnēs. Vasarā Cāļa forumā izvērsās visai gara diskusija par pateicībām. Šajā rakstā lasiet, ar ko atšķiras kukulis no dāvanas kā pateicības no sirds, kādi ir cilvēku viedokļi par šo jautājumu, kā arī hipno-psihoterapeites Annas Ozolas komentāru.

Dāvanas un kukuļa atšķirības likumu izpratnē

To, ko uzskata par dāvanu, ja to vēlamies pasniegt valsts amatpersonām, un ar ko kukulis atšķiras no dāvanas, nosaka likumdošana. Turklāt valsts amatpersonām ir paredzēti arī dāvanu pieņemšanas ierobežojumi, kas noteikti likumā «Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā». Pretējā gadījumā dāvanu pieņemšana var radīt iespaidu, ka darbinieks rīkojas dāvinātāja interesēs. Tas, kurš ir pieņēmis dāvanu, to var pat neapzināties, taču priekšmeti pat ar nelielu vērtību ietekmē cilvēku objektivitāti – tiek ņemti vērā dāvinātāja lūgumi un prasības.

Likums definē, kas ir dāvana, un nosaka, kādos gadījumos tās drīkst pieņemt un kādos nedrīkst. Par dāvanu šī likuma izpratnē nav uzskatāmi:


  • ziedi;

  • suvenīri, grāmatas vai reprezentācijas priekšmeti, ja no vienas personas gada laikā saņemto suvenīru, grāmatu vai reprezentācijas priekšmetu kopējā vērtība naudas izteiksmē nepārsniedz vienas minimālās mēnešalgas apmēru;

  • apbalvojumi, balvas vai godalgas, kuru pasniegšana paredzēta ārējos normatīvajos aktos;

  • jebkuri labumi un garantijas, ko valsts amatpersonai, pildot amata pienākumus, normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā nodrošina valsts vai pašvaldības institūcija, kurā attiecīgā persona pilda amata pienākumus;

  • pakalpojumi un dažāda veida atlaides, ko piedāvā komercsabiedrības, individuālie komersanti, kā arī zemnieku un zvejnieku saimniecības un kas ir publiski pieejamas.

Kukulis, atšķirībā no dāvanas, ir krimināli sodāmas darbības, kukuļošanas, sastāvdaļa. Viena no kukuļošanas noteicošajām pazīmēm ir tā, ka nepelnīts labums vai tā piedāvājums tiek piesolīts vai dots, lai valsts amatpersona, izmantojot dienesta stāvokli, veiktu vai neveiktu konkrētu darbību devēja vai piedāvātāja interesēs. Citiem vārdiem, kukuļdevējam ir savtīga interese ar piedāvātā labuma palīdzību ietekmēt darbinieka rīcību. Kukuļošanā svarīgs apstāklis ir arī tas, ka amatpersona apzināti pieņem neatļauto labumu kādas darbības veikšanai vai neveikšanai.

Vajadzība pateikties ar dāvanām – upura psiholoģija?

Ar likuma jēdzieniem viss izskaidrots. Tēma par vajadzību pateikties ar dāvanu likās interesanta tāpēc, ka forumu diskusijās daži dalībnieki nosodīja tās pateicības, ko dāvinātājas devušas labprātīgi pēc tam, kad pakalpojums ticis saņemts, un kuru došana vai nedošana nav ietekmējusi attieksmi un nav tikusi pieprasīta.

Foto: istockphoto.com

Kāda komentētāja vajadzību pateikties ar dāvanām skaidro ļoti skarbi – viņasprāt, tā ir upura psiholoģija.

Cilvēki pieņem, ka norma ir rupja attieksme, nerūpēšanās un darba pienākumu nepildīšana. Ja paveicas ar to nesaskarties, cilvēks dziļā pateicībā, asarām acīs dakteriem, māsiņām vai kādam citam pakalpojuma sniedzējam nes vistas un alkoholu. Katram, kas uzsmaidījis, kas nav nolamājis, tu nes «Stendera» ziepes un šokolādi. Patiesībā laba attieksme pret pacientu vai citu klientu ir norma, nevis īpašs labums, par ko jāpateicas. Ja pakalpojuma sniedzējs to neuzskata par normu, viņam vajadzētu pamest darbu.

Domas no forumiem

  • Es vecmātei dāvināju dāvanu karti uz SPA, jo viņa tiešām izdarīja vairāk par saviem pienākumiem.

  • Ziemassvētkos es aizvedu dāvaniņu – piparkūku un konfekšu kārbu ar laba vēlējuma kartiņu – visai nodaļai.

  • Katru dienu Dzemdību nodaļā dzimst pieci līdz seši bērni, un katra jaunā māmiņa nes picu, vistas kāju un šampanieti. Es negribētu būt medicīniskā personāla vietā – visu laiku tikai jātusē, nav laika strādāt.

  • Nevienam nav noslēpums, cik žāvētu vistu stundā nopelna mūsu ārsts un cik Vācijā.

  • Var sanākt arī tā, ka pateicības vietā saņem norādījumus, ko dāvināt nākamreiz.

  • Ārzemēs šokolādes tāfelītes un puķu pušķi ir simboliski cieņas un sirsnības apliecinājumi, tos negaida, bet jūt morālu gandarījumu saņemot. Tur personāls pats ir spējīgs pusdienu pauzē pirmdien sev nopirkt vistiņas un gurķus, otrdien augļus, bet trešdien saldējumu. Līdz ar to pārtika kā dāvana no pacientiem ir nevietā un nesaprotama.

  • Studējot medicīnu, piepelnījos, strādājot dažādus darbus, un sapratu, ka ļoti daudzās profesijās tējas nauda ir otrā maize.

  • Pateicība tāpēc ir pateicība, ka absolūti brīvprātīga. Jebkādi mājieni ir izspiešana, kas ir neētiska un nosodāma.

Pateicība kā paldies materiālā formā

Psihoterapeite Anna Ozola norāda, ka gadījumos, kad pakalpojums ir jau saņemts un cilvēks par to grib pateikties, tā drīzāk ir paldies izteikšana materiālā formā, nevis upura psiholoģija. Par vistas nešanu dakteriem. Šis fakts cilvēkiem varētu būt palicis atmiņā no padomju laikiem. Tagad kā pateicību dod tikai naudu un pārtiku nenes. Tas bija aktuāli, kad konkrētus pārtikas produktus nevarēja nopirkt. Visa sistēma bija izveidota tā – lai saņemtu kvalitatīvu pakalpojumu, bija jānes kukulis.

Kā mēs atceramies, medicīna bija bezmaksas, bet tagad, kad visiem pakalpojumiem ir izcenojumi, nest papildu naudu nav nepieciešams. Iespējams, vecākās paaudzes cilvēkiem ir ieradums – ja nedosi papildu, nesaņemsi kvalitatīvu pakalpojumu. Tas ir raksturīgi arī vecākās paaudzes dakteriem – viņi uzskata, ka ir normāli, ja viņiem papildu kaut ko dod. Došana ir vai nu pirms pakalpojuma saņemšanas, vai arī ir jau zināms, ka tas notiks pēc pakalpojuma saņemšanas.

Mūsdienās bieži ir tā, ka pat privātās firmās, kur klients maksā par saņemto pakalpojumu, pēc tam tik un tā tiek atnesta šokolāde, jo klients bijis apmierināts ar servisu. Viņš nav ieinteresēts, viņš par to šokolādi neko nesaņems, tomēr viņš izjūt nepieciešamību pateikt paldies par to, ko saņēmis, kontaktējoties ar cilvēku kā firmas pārstāvi. Tādā veidā viņš iekšēji līdzsvaro sajūtu – cik saņēmu, tik arī atdodu. Katram tas ir individuāli. Būs cilvēki, kas pat ar vārdiem nepateiks paldies. Tas ir atkarīgs gan no personas kultūras līmeņa, gan no prasmes komunicēties.

Dāvināt vai nedāvināt? – tāds ir jautājums

Dāvana gadījumos, kad vēlamies to sniegt kā pateicību par pakalpojumu, var izraisīt virkni negatīvu emociju. Viens no gadījumiem – negribas neko dāvināt, jo attieksme bijusi normāla, nevis izcila, bet runā, ka noteiktajā vietā, piemēram, slimnīcas nodaļā, tā ir pieņemts. Ir jāsadzīvo ar stresu, kamēr no palātas biedrēm uzzini, kam un cik parasti dod, un kamēr dāvanu esi pasniegusi un tā tikusi pieņemta. Nomoka domas par to, kur un kā to pasniegt – ja nu nav piemērota brīža, ja nu atsaka u. tml.

Valsts amatpersonām jābūt gatavām, ka cilvēki var piedāvāt dāvanas, kuras nav atļauts pieņemt, un jāzina, kā rīkoties šādos gadījumos. Ir dzirdēts pat tāds fakts (iespējams, joks) – kādam dakterim pie kabineta durvīm esot bijusi piestiprināta zīmīte ar uzrakstu – Puķes un konfektes nedzeru. Iespējams, dakterim apnikušas sadāvinātās konjaka pudeles, tomēr negribas atteikties, lai nesarūgtinātu pacientu.

Ko darīt? Nevienam neko nedāvināt? Ko darīt, ja gribas pateikties slimnīcas māsiņai, aiznesot konfektes, labu alkoholu, puķes, torti vai aploksni? Ja gribas savai frizierei vai zobārstei uz Jāņiem aiznest pašas sietu sieru vai pirmās zemenes? Manuprāt, uz šo jautājumu labi atbildējusi kāda foruma dalībniece: «Ja tev liekas, ka vajag, tad tā var darīt. Pateikties par labi padarītu darbu vai īpašu attieksmi nav nekas slikts un nosodāms.»

Rakstā izmantota informācija no portāliem www.likumi.lv un www.knab.gov.lv.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Poligāmija. Kāpēc gan ne?

Nevēlamās mazās mušiņas un atbrīvošanās no tām

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas