Spogulis

Laimīgi kopā, kad apkārtējā pasaule ir pret

Mēs paši pieņemam lēmumu, ar ko dzīvot kopā un turpināt savu dzīves ceļu, tomēr nereti mums ir svarīgs arī tuvāko cilvēku viedoklis par savu otro pusīti. Ir patīkami, ja tuvinieki atbalsta attiecības, jo tas apstiprina izvēles pareizību, kā arī skaidrs, ka ikdienā šie cilvēki tiksies, būs kopīgi svētki un atpūtas pasākumi. Tomēr ne vienmēr ir tā, ka vecāki, draugi vai darba kolēģi atbalsta jaunās attiecības.

Jautājām cilvēkiem viņu pieredzi – vai citiem ir bijusi taisnība un attiecības beigušās ar šķiršanos, vai tomēr apkārtējie kļūdījušies.

Paliks kopā vai izšķirsies?

Cāļotājas ne tikai pašas pieredzējušas, bet arī redzējušas, kā tuvi cilvēki izvēlas savu otro pusīti, kas apkārtējiem nešķiet atbilstoša, un dzīve izvēršas dažāda. Ir ģimenes, kurās pāris pat pēc bērnu piedzimšanas saprot, ka kopā nav laimīgi, un izšķiras. Tādā gadījumā skumjākais, ka visvairāk cieš bērni – tā kā apkārtējiem vecāku attiecības nav bijušas pieņemamas, viņi nespēj pieņemt arī bērnus, tāpēc distancējas no viņiem.

Foto: istockphoto.com

Tajā pašā laikā mēdz būt tā, ka izvēlētais cilvēks ir ļoti labs un pacietīgi pacieš radu kritiskos izteikumus un atklāto nepatiku. Tomēr visam ir robeža, jo ir grūti veidot harmoniskas attiecības, ja radi visu laiku nevajadzīgi iesaistās un otrā pusīte sāk atbalstīt ģimenes viedokli. Tad ir skaidrs, ka attiecības beigsies, jo cilvēks nevēlēsies dzīvot tādā atmosfērā. Tikai tad, kad būs par vēlu, pārējie attapsies, ka cilvēks īstenībā bijis labs un ļoti piemērots.

Kāda no cāļotājām apraksta savu pieredzi, kad nopietnākas attiecības tika izveidotas praktiski tikai spīta dēļ. Diemžēl tādām attiecībām nav ilga mūža. «Mani vecāki atbalstīja mūsu attiecības, arī materiāli palīdzēja rīkot kāzas. Pārējā pasaule, gan viņa māte un vecāmāte, gan uz ielas nejauši satikti cilvēki, bija pret. Mēs iespītējāmies – saliksim muguras kopā un stāvēsim!

Kad vēlāk izrādījās, ka pasaule vairs nav pret mums, nevajag cīnīties un sākas parastā dzīve un ikdiena, tad izrādījās, ka ir vairāk lietu, kas mūs šķir, nekā vieno. Solidārā stāvēšana pret visu pasauli bija aizmiglojusi acis, un mēs nebijām redzējuši, ka galīgi neesam viens otram piemēroti.»

Kolēģu nelūgtie padomi

Ne tikai radiniekiem gribas iejaukties jauno cilvēku attiecībās, arī kolēģi mēdz būt nelūgti padomdevēji, it īpaši, ja attiecības veidojas viņu acu priekšā, proti, kolektīvā.

«Attiecības faktiski iesākās kā dienesta romāns. Es biju vidējā līmeņa vadītāja, bet viņš autovadītājs. Kolēģi bija sadalījušies divās daļās. Viena daļa, tie gan bija attālāki kolēģi no citas struktūrvienības, uzskatīja, ka viņš sevi pazudinās, saistoties ar mani, savukārt citi, tuvākie, uzskatīja, ka es esmu zemu kritusi, sapinoties ar šoferi.

Jāpiebilst, ka abi oficiāli jau bijām šķirteņi, bet gan viņš, gan es tobrīd vēl dzīvojām kopā ar saviem bijušajiem. Tas tādēļ, ka tad vēl bija sarežģīti dabūt dzīvesvietu. Man gan neviens acīs neko neteica, bet viņu gan par mani brīdināja. Neskatoties uz visu, kopā esam jau 16 gadus, laulāti esam 14 gadus. Ir dēls, uzcelta māja, un, neskaitot sīkumus, mūsu laulībai nav ne vainas.»

Iepazīstot tuvāk, spēj pieņemt

Renāte piedzīvoja to, ka sākotnēji viņas vecāki attiecības atbalstīja, bet situācija izvērtās citādāka, kad strīda laikā ar vecākiem draugs atļāvās viņu aizstāvēt. Tā kā vecākiem tas nepatika, viņi puisi sāka uztvert par neaudzinātu, sliktu un nepiemērotu. «Arī naudas un darba ziņā viņam tobrīd bija grūti, darbs bija, bet pelnīja maz, nebija arī iespējams dzīvot atsevišķi.

Foto: istockphoto.com

Tā kā es tajā laikā biju līdz ausīm iemīlējusies un dzīve bija rožu dārzs, vispār neņēmu galvā visas runas un domas. Lai arī iemīlēšanās periods beidzās, kopdzīve turpinājās, jo nebija tā, ka es pēkšņi viņu ieraudzīju citā gaismā. Abi gribējām būt kopā un viss.

Pie visa nonācām pamazām, īpaši neiespringstot. Nebija lielie plāni un mērķi, dzīvojām pēc savām iespējām.

Mani vecāki viņu pieņēma, kad atnācām dzīvot pie viņiem. Es biju stāvoklī, un vecāki redzēja, ka čalis ir reti sakarīgs vīrs un tēvs, īstenībā labākais. Neteikšu, ka spēja pieņemt visu un vienmēr, bet respektēja, ka mēs esam atsevišķa ģimene, lai gan dzīvojam zem viena jumta. Līdz ar to kopdzīve izveidojās laimīga un stabila.»

Nespēj pieņemt citu tautību

Arī Baiba izveidoja attiecības, kuras neatbalstīja vecāki un kuras viņiem ir grūti pieņemt joprojām. Tomēr Baiba secinājusi, ka vecākiem nekad neviens draugs vai draudzene nav patikuši, jo vienmēr atrasts vairāk negatīvā nekā pozitīvā. Vecākiem visvairāk nav paticis, ka puiša tēvs ir krievs, viņi meitai uzsvēra, ka puiša senči esot okupējuši valsti, un joprojām ir naidīgi noskaņoti. Līdz ar to vecāki vairāk priecājās, ja meita ciemojās viena, nevis ar savu draugu. Kad pāris izlēma precēties, šķēršļus nelika, bet tomēr izrādīja, ka ir noskumuši par meitas izvēli.

Kad meita pie vecākiem devusies ar savu vīru, kurš turklāt nav kluss malā stāvētājs, bieži vien izcēlušies strīdi, it īpaši par jautājumiem, kas saistīti ar politiku. Turklāt vecāki atšķirīga viedokļa izteikšanu uztver kā personīgu apvainojumu un visbiežāk pārspīlē.

Baiba secinājusi, ka vislabāk palikt vīra pusē un saviem vecākiem stāstīt pēc iespējas mazāk. «Vienu reizi vecāki mani ar visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģināja dabūt savā pusē, vēlējās, lai es panāku, ka vīrs viņiem atvainojas, lai arī nebija vainīgs. Tā bija pamatīga negatīvu notikumu sakritība. Mani vecāki negribēja dzirdēt objektīvu viedokli, tikai vārījās savā aizvainojumā.

Tajā reizē es beidzot sapratu – visu laiku pati esmu pieļāvusi, ka vecākiem ir daudz informācijas par manu vīru, un tāpēc viņi var saskatīt daudz negatīvā. Jau pirms tam bija reizes, kad sūdzējos mammai, ka kaut kas nav tā, ka ir bijuši kādi strīdi mūsu starpā. Pateicu, ka viņš ir mans vīrs un es viņu atbalstīšu, un ja viņi nevēlas redzēt patiesību, tad tā nav mana vaina. Apvainojušies jau bija, bet ar laiku pierima.

Ar vīru joprojām dzīvojam kopā. Ir dažas rakstura īpašības, ko tagad pati esmu pamanījusi un ko vecāki bija pamanījuši iepriekš. Bet kopumā man ir ļoti labs vīrs, tikai abiem jāpieslīpējas. Jā, tad, kad mums ir atšķirīgi viedokļi, viņš mēdz vilkt deķīti uz savu pusi, un es tam mēdzu pakļauties vai pielāgoties. Ja pirmsākumos tas bija lielās mīlestības dēļ, tad vēlāk jau mīļā miera labad. Tas notiek pat tik elementārās lietās kā jautājumos par pusdienām. Skatoties televizoru, agrāk pielāgojos vairāk viņam – skatījāmies šausmu filmas un asa sižeta filmas. Bet nu jau varam skatīties arī tās filmas, kas patīk man, viņš pat nāca kopā ar mani uz kino skatīties «Krēslu».

Tagad saviem vecākiem par mūsu attiecībām stāstu ļoti minimāli. Ja kādreiz mammai kā draudzenei sūdzēju bēdas, tad tagad cenšos stāstīt tikai pozitīvo. Tā vien šķiet – vecākiem vienkārši nepatika, ka kādam citam pār mani ir lielāka vara nekā viņiem. No viņu rokām izslīdēja vadības groži.

Manam tēvam ir diezgan autoritatīvs raksturs, un, manuprāt, esmu sagājusi kopā ar ļoti līdzīga rakstura cilvēku. Laikam pārāk biju pieradusi, ka mani kāds komandē. Tāpat arī vīra tēvs ir pieradis, ka viss notiek pēc viņa prāta. Tāpēc tagad domāju, ka vajadzēja vairāk ieklausīties, kā sadzīvo vīra vecāki, kā viņa ģimenē ir izveidojušās attiecības. Realitāti tomēr uzzina, dzīvojot kopā un reāli redzot, kas un kā notiek.

Bija brīdis, kad vēlējos, kaut būtu atradusi veidu, kā dzīvot vienai un darīt, ko pati gribētu. Tomēr ar prātu saprotu, ka arī tādā gadījumā būtu zem vecāku vadības. Tagad sanāk, ka esmu izrāvusies no vecāku varas un pamazām tieku galā ar vīra vadību. Kaut kur piekāpjos, bet kaut kur arī uzstāju uz savu. Audzinu raksturu, tā teikt.

Vīrs man tiešām ir labs cilvēks, tikai ar smagu raksturu. Jā, ir bijuši brīži, kad nožēloju, ka apprecējos tieši ar viņu, tomēr, ja godīgi padomā,  man pašai arī nav viegls raksturs. Līdz ar to piepildās teiciens, ka viena pagale nedeg. Vecāki gan attiecībās ar vīru manu vainu nekur nesaredzēja, visur viņš bija vainīgs.

Viena pagale nedeg – tā ir mana dzīves skola un mācība, kā sadzīvot. Varonīgi skan, bet, atmetot malā visas jūtas, tā tas ir.»

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Jūtu izrādīšana ģimenē

Izpratne par homoseksualitāti Latvijā

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas