Spogulis

Patoloģiskais vai parastais melis – kā atpazīt

Padomājot par saviem draugiem vai paziņām diezgan daudzi varētu teikt, ka to lokā sastopami cilvēki, kuriem raksturīgs nevajadzīgi un galīgi nejēdzīgi melot. Ar ko parastie meli atšķiras no tā sauktajiem patoloģiskajiem meliem (varbūt tā ir tikai paaugstināta vēlme fantazēt vai rakstnieka talanta izpausmes?) un citus tēmas aspektus skaidrojām pie psiholoģes Marijas Ābeltiņas.

Nejēdzīgo melu veidi

Viens no nejēdzīgo melu veidiem ir tāds, ka cilvēks stāsta smieklīgus vai citādi interesantus gadījumus, kuros it kā ir piedalījies stāstītājs un draugi (tikai viņi neko tādu nezina). Citiem vārdiem sakot, šos melus var diezgan viegli atklāt.  

Otrs veids – meli par paša sasniegumiem, piedzīvojumiem, kurus tik viegli nevar atmaskot, taču nereti klausoties visus tos stāstus un notikumus, kas atgadījušies, rodas šaubas, vai tas viss ir pa īstam.

Meli – mūsu dzīves ikdiena

Psiholoģe norāda, ka meli ir mūsu dzīves ikdiena, ko mēs bieži vien pat nepamanām, pat ja vārds „meli” izraisa mums nepatīkamas emocijas. Ir veiktas neskaitāmas cilvēku aptaujas, lai noskaidrotu viņu paradumus melot.

Foto: istockphoto.com

Daļa zinātnieku (piemēram, psihologs Roberts Feldmans no ASV) uzskata, ka mēs melojam vidēji trīs reizes 10 minūšu garā sarunā! Varētu šķist neiedomājami, bet jāņem vērā, ka pie meliem pieskaitāmi arī „nevainīgie pārspīlējumi”, tad šādi skaitļi vairs nešķiet neiedomājami. Piemēram, katrs no mums noteikti ir teicis frāzes, kas tajā brīdī neatbilst patiesībai: „Viss labi”, „Es esmu sastrēgumā”, „Es nedzirdēju Tavu zvanu”, „Tūlīt nāku!”, ”Tas nemaz tik dārgi nemaksāja”, „Es iedzēru pavisam nedaudz” un citas. Interesanti, ka ir pētījumi, kas parāda arī dzimumu atšķirības melošanā. Turklāt noteiktā vecumposmā meli ir ļoti dabiska un normāla lieta – mazi bērni patiešām neatšķir izdomātās lietas no reālām un viņus nevar vainot tīšā melošanā un faktu sagrozīšanā.

Melus var uzskatīt par sava veida aizsardzības uzvedību, ko mēs lietojam, kad jūtamies apdraudēti. Mēs varam melot apzināti vai arī nemaz nemanīt, ka to darām. Katram no mums ir savs slieksnis, kad jūtamies apdraudēti un tas ir cieši saistīts ar mūsu pašvērtējumu. Jo mazvērtīgāki mēs jūtamies, jo lielāka iespēja parādīties meliem.

Meli rodas komunikācijā, savstarpējā saskarsmē un ar tiem mēs mēģinām sevi pasargāt no citu kritikas, soda, izvairīties no konfliktiem, nopelnīt uzslavas, paslēpt savus trūkumus un neveiksmes. Neviens cilvēks nevēlās būt atstumts un nepieņemts, tādēļ mūsu psihe izdomā dažādus aizsardzības mehānismus un meli ir viens no tiem!

Kas ir patoloģiskie meli un Minhauzena sindroms

Tas, ka cilvēks daudz melo, vēl nenozīmē, ka viņu var saukt par patoloģisko meli. Ja mēs runājam par patoloģiskiem meliem, tad visbiežāk par tādiem sauc fantazēšanas procesus, kas pavada dažādas garīgās saslimšanas vai personības traucējumus. Tie var nebūt saistīti ar attiecību vai komunikācijas situāciju, sociālo spiedienu, bet ar cilvēka iekšējiem procesiem. Dažkārt tas var būt saistīts ar patoloģiskiem procesiem atmiņā, kad cilvēks tic tam, ka viņa stāstītais tiešām ir noticis. Vēl patoloģiskie meli var pavadīt atkarības, piemēram, alkoholismu. Par Minhauzena sindromu arī runā tajos gadījumos, kad cilvēkam ir novērojami psihiskie traucējumi, kas visbiežāk saistīti ar ķermeniskām saslimšanas izjūtām – cilvēki stāsta par fizisko saslimšanu simptomiem, izjūt tos, pat ja tie nav konstatējami ar analīžu vai kādu citu izmeklējumu palīdzību.

Iespējamais melu kaitējums

Ja mēs apmelojam kādu mērķtiecīgi, lai viņam sagādātu problēmas, tad mēs noteikti varam nodarīt kaitējumu. Taču ar regulāriem pārspīlējuma meliem, lai cildinātu sevi, veidojas interesants paradokss. Cilvēks vēlas, lai viņu apbrīno, lai viņu pieņem, lai ar viņu draudzējās un varbūt lai nedaudz apskauž, bet meliem atklājoties veidojas pretējs efekts – cilvēki jūtas sāpināti, pievilti un attālinās, nosoda, kritizē. Sanāk no vilka bēgot tikt lācim ķepās! Ilglaicīgi, mērķtiecīgi meli tuvajās attiecībās noteikti ir postoši. Taču to nevar teikt par „diplomātiskiem meliem”, kad mēs komunikācijā mīkstinām savus izteiksmes veidus un nesakām uzreiz visu, kas mums ir uz mēles. Pārāk liela atklātība bieži vien ir tikpat graujoša. Ne vienmēr mums atklāti jāpaziņo: „Tu šodien izskaties vienkārši drausmīgi!” vai „Tu man riebies”. Prast atklāties, bet saglabāt arī robežas ir svarīga un sarežģīta prasme.

Katrs melošanas gadījums ir individuāls un melošana nav vērtējama viennozīmīgi. Tā ir kā monēta ar divām pusēm – no vienas sargā, no otras sāpina. Piemēram, visi vecāki ik pa brīdim melo saviem bērniem, nestāstot bērniem nepiemērotas vai vecumam neatbilstošas lietas un tādā veidā pasargājot viņu psihi. Mēs varam neatklāt savus pārdzīvojumus citiem, vienkārši saglabājot personisko telpu. Dažkārt cilvēki ar melu palīdzību paņem pauzi, lai precīzāk un neaizskarošā veidā noformulētu attieksmi vai savas domas. Vardarbības upuris var samelot varmākam, lai glābtu savu dzīvību. Šī ir tā gaišā melu puse, bet tā tumšā saistās ar iekšējo konfliktu, kas parasti pavada ilgstošu melošanas procesu, un citu cilvēku vilšanās, atklājot melus. Mūsu psihe ir izveidojusies tādā veidā, ka tā tiecas uz harmoniju un nepretrunīgumu. Jebkuras pretrunas izraisa mūsos diskomfortu, tādēļ ilgstoša melošana ir stress mūsu organismam. 

Melošana ar mums notiek visas dzīves garumā, taču ļoti svarīgi saglabāt līdzsvaru starp melošanu un atklātību. Būt atklātiem mums palīdz veselīgs pašvērtējums un pašcieņa, kas ļauj samierināties ar kļūdām un nepilnībām, no vienas puses, un atzīt savus sasniegumus, no otras puses.

Kā atpazīt melus

Patoloģisko melu noteikšana būtu jāatstāj speciālistu ziņā un aizdomu gadījumā svarīgi vērsties pēc kvalificētas palīdzības, jo bieži vien tie ir saistīti ar sarežģītiem psihes traucējumiem un nopietnām garīgās veselības diagnozēm. Savukārt parasto melu atpazīšanai nav vienotas receptes, jo nav tādas tipiskās melu uzvedības. Katrā situācija var būt dažādi melošanas motīvi (iegūt priekšrocības, pasargāt otru, izvairīties no soda utt.) un cilvēkiem var būt dažādas melošanas izpausmes, tā kā katru var nodot kaut kas cits!

Ja runā par vienkārši biežu melošanu, tad jāatzīmē, ka nereti cilvēki var neapzināties kādas emocionālas sāpes var izjust komunikācijas partneris, uzzinot par meliem. Cilvēki var neaizdomāties par vilšanās, nodevības un garīgo sāpju stiprumu. Viena no svarīgākam melu mazināšanas metodēm ir iemācīties būt empātiskam jeb saprast otra cilvēka jūtas. Tas var ļaut atturēties no nevajadzīgiem meliem. Turklāt, kā jau minēts, labs, veselīgs pašvērtējums ļauj cilvēkiem nebaidīties no konfliktiem vai kritikas, palīdz būt atklātiem.

Bieži vien informatīvajā telpā varam lasīt par specifiskiem melu žestiem, neskatīšanos acīs vai tam līdzīgām lietām, taču vadošie melu pētnieki ir zinātniski pamatojuši, ka nav tāda žesta, acu vai kādas citas kustības, balss toņa, kas 100% nozīmētu melus! 

Lai atpazītu melošanu ir svarīgi pētīt gan cilvēka neverbālās izpausmes – žestus, mīmiku, mikro kustības, gan viņa runas veidu un saturu, gan šo divu lietu saistību, kā arī to, kā tas atšķiras no cilvēka ikdienas uzvedības, kad viņš nemelo. Ja būtu žestu un vārdu kombinācija, kas uzreiz atmaskotu melus, tad krāpšanai vairs nebūtu vietas uz zemeslodes!

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Piedošanas patiesā seja ģimenē

Ko vīrieša uzvedība virtuvē stāsta par viņa personību

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas