Spogulis

Pie alkoholisma „šūpuļa”

Daudz tiek runāts par alkoholismu kā atkarību un par līdzatkarīgajiem. Cilvēki mēdz teikt, ka nekad nesaistītos ar cilvēku, kuram ir kāda atkarība. Bet ko pasākt, ja esi klāt pie šīs atkarības "šūpuļa", tas ir, dzīvesbiedrs tikai pēc ilgākas vai īsākas kopdzīves pēkšņi pārmēru sācis aizrauties ar alkoholiskajiem dzērieniem. Kā rīkoties, kā nepieļaut atkarības izveidošanos? Kā atšķirt, kad beidzas robeža starp cilvēku, kuram nav problēmu iedzert, ja sakārojas vai uznāk noskaņojums un to, kas jau kļuvis par atkarīgo? Uzklausījām pieredzes stāstus un mūs konsultēja ārste-narkoloģe Ilze Maksima.

Alkohola lietošanas paradumi var arī nenovest pie atkarības

Ingai B. šķiet, ka tādu gadījumu, kad sāk dzert tikai kaut kādā kopdzīves posmā, praktiski nav. Kā likums, tad jau līdz kāzām cilvēks nav bijis/bijusi atturībnieks. Tikai atšķirība tā, ka alkoholismam ir tendence progresēt un ja agrā jaunībā tās dozas un regularitāte ir viena, tad ar gadiem viss tikai pastiprinās. Lidija A. papildina: „Sākumā tas ir tikai pa svētkiem kopā ar draugiem, pēc tam nu tā sanāca vēl pāris reizes pa nedēļas vidu, tad pa vakariem, jo darbam tas netraucē un tad tas sāk traucēt arī darbam un tad darbs sāk traucēt dzeršanai”.

Foto: istockphoto.com

Andra Š. vaicā, vai 0.3 katru vakaru skaitās iedzeršana? Viņai liekoties, ka tā jau ir nodzeršanās. Ārste-narkoloģe Ilze Maksima paskaidro, ka regulāra alkohola lietošana ir signāls problēmām, kas ir radušās un draudiem, ka kļūs vēl sliktāk. Pastāv normas vai alkohola lietošanas paradumi, kas nerada paaugstinātu risku saslimt ar atkarības slimību. Tajos teikts, ka ir jāskaita alkohola devas un jābūt tā lietošanas pārtraukumiem (pilnīgai skaidrībai). Ja pieminētie 0,3 ir alus, tad tas būtu pieļaujams, nekad un nekādos apstākļos devu nepalielinot, bet, ja tas ir 40% alkohols, tad tas ir par daudz un riskanti. Vai tas ir alkoholisms, diagnozi uzstādīs ārsts, ja vien tiks apmeklēts.

Mūsu gēnos ir informācija par CNS vielmaiņu, kas nosaka mūsu reakcijas un uzvedību. Ja ir predispozīcija uz atkarības veidošanos, tad ir nepieciešamība kontrolēt un atbildīgi attiekties pret alkohola lietošanas paradumiem. Te neder visiem viens. Ja ģimenē ir atkarības, tad arī minimāla lietošana vai piesaiste atkarību radošiem procesiem var novest līdz atkarībai.

Diskusijās izskanēja viedoklis, ka vispār tādu vīrieti pieņemt varot laikam tikai sieviete, kas pati lieto. Narkoloģe skaidro, ka tā nav vienmēr. Bieži tādus partnerus izvēlas sievietes, kurām tēvi ir vai ir bijuši atkarīgie – kopē ģimenes modeli. Gadās arī tā, ka sievietes kļūs atkarīgas, sākot lietot kopā ar vīru. Sievietēm atkarība attīstās straujāk un norise ir smagāka.

Šai sakarībā Ingūna R. pastāstīja, ka 30 gados dzīve sagriezās kājām gaisā un lai tiktu ar problēmām galā iedzērusi kopā ar vīru un kompānijām. Tad kādu dienu nākusi apgaismība – ko es daru?!! Saviem bērniem agrāk solījusi, ka nekad nebūšot kā pašas māte, kas bijusi alkoholiķe, bet sākusi jau līdzināties viņai. To apjēgusi, viņa spējusi atteikties no alkohola, tagad pa jubilejām un svētkiem vīnu iedzerot, bet neko vairāk.

Svarīga ir motivācija, katram pašam ir jāvēlas nekļūt atkarīgam

Iepriekš minētajā piemērā sieviete spēja atrast motivāciju nedzert. Patiesībā dzeršanai iemeslu vienmēr var atrast. Toties motivācijai jābūt ļoti spēcīgai, lai alkoholiķis spētu atturēties. Jānis V. saka, ka motivāciju atrast ir visgrūtāk, jo izrādās, kad vairs nedzer, tad redzi, ka kādam bija izdevīgi, ka tu dzer, esi tāds paklausīgs, vienmēr vainīgs. Viņš domā, ka varbūt valstij arī izdevīgi, ka tauta dzer un ir paklausīga, viegli manipulējama. Narkoloģe atzīst, ka tam var tikai piekrist. Kādam tas vienkārši ir bizness un ar labiem ieņēmumiem. Ingus G. pat uzskata, ka surogātiem, ko pārdod, jau sen pievieno atkarību pastiprinošu ķīmiju, būtībā sintētiskās narkotikas un tas ir genocīda ierocis pret tautu. 

Runājot par motivāciju, narkoloģe uzsver, ka piederīgo un tuvāko cilvēku attieksmei ir ļoti svarīga nozīme, jo tā motivē vai arī nemotivē pārmaiņām. Jānovērš vai vismaz jāmazina līdzatkarība, tad arī atkarīgais ir spiests rīkoties. Ar savu attieksmi, atbildības robežu „noturēšanu” var palīdzēt lietotājam aizdomāties un mainīt esošo uzvedības modeli. Ja tas neizdodas un atkarīgais nevēlas mainīties, tad savu dzīvi un laiku nevajadzētu ziedot, to nenovērtēs. Kāda diskutētāja uzreiz ir pārliecināta, ka, ja viņu nostādītu fakta priekšā, ka nu tagad sāks dzert, tad viņa uzreiz nostādītu fakta priekšā, ka aiziet un ka vīrs tikai skaidrā varēs satikt bērnus.

Cita, kas mēģina vispirms par problēmu cilvēciski aprunāties, panāk gluži pretēju reakciju – vīrs saka, ka ja viņam braukšot virsū, viņš dzeršot vēl vairāk, gribēšot – nodzeršoties vispār, jo varbūt tāds esot viņa liktenis. Narkoloģe skaidro, ka tas vēl jo vairāk liecina, ka cilvēks nevēlas uzņemties atbildību un pārvirza to atpakaļ uz izmaiņu iniciatoru. Ja ar teikšanu nepietiek, tad jāsāk rīkoties. Lietojošs cilvēks nevar tikt ar saviem pienākumiem galā – pelnīt iztiku, taisīt sev ēst, mazgāt sev drēbes, līdz ar to ir iemesls šīs lietas viņa vietā nedarīt, un nedarīt to kategoriski, līdz vēršas pēc palīdzības pie speciālista. Atbildības robežas ir nepieciešams noturēt – tās nepieļauj līdzatkarību. Cilvēks, kurš ir blakus, var arī sazināties ar pašpalīdzības grupu līdzatkarīgajiem Al-anon,  Al-anon dienesta pārstāvja telefons 26758899.

Ārste-narkoloģe Ilze Maksima komentē citus izteikumus no forumiem

Pasaulē ir tikai normāli, ja  pie pusdienām iedzer glāzi vīna. Uzskatu, ka nav labi neviena galējība, vai nu nemaz, vai nu līdz kliņķim.

Vienīgā atšķirība un noteikti būtiska, ka par alkoholiķi nevar kļūt, ja alkoholu nelieto. Jebkura pārmērība noved pie negatīvām sekām. Katram pasaules reģionam ir savas virtuves īpatnības un savs genofonds. Ne visas citu tautu tradīcijas ir piemērojamas mūsu cilvēkiem, jo jāapzinās potenciālie riski.

Alkohols mūsdienās ir gan padzēriens, gan antidepresants, gan narkotika, gan garšīga vakariņu piedeva. Ir jābūt saprašanai par alkohola lietošanas kultūru un mūsu ķermeņa reakciju uz to, bet galvenais ir jābūt saprašanai kāpēc konkrētais cilvēks lieto alkoholu.

Viena no šī brīža pasaules speciālistu pārdomām ir tā, ka vielu lietošana (alkohols, narkotikas, u.c.) ir kā pašārstēšanās. Tā vietā, lai izvēlētos veselību spēcinošus variantus vai apmeklētu speciālistu, tiek izvēlēts ātrākais, bet bieži traģiskākais variants.

Tie, kuri nodzeras ir bezrakstura cilvēki un vairāk nekas.

Raksturs ir visiem, bet vai tas tiek likts lietā?! Citreiz tas guļ ciešā „ ziemas miegā”. Līdzcilvēkiem ir iespēja to pat atmodināt. Jāsaprot, ka atkarība ir hroniska slimība. Ja runa ir par jaunieti, kas sāk lietot alkoholu, tad te ir īstā reize pilnveidoties un stiprināt pozitīvās rakstura īpašības, kas palīdz redzēt dzīvē citus mērķus. Svarīgi ir nepalaist garām brīdinājuma signālus, jo atkarīgs cilvēks nevar kontrolēti lietot alkoholu. Recidīvs ir jau noticis.

Neviena sieviete nav spēcīgāka par pudeli, lai kāda viņa nebūtu. Es 23 gadus nodzīvoju, beigās aizgāju...sen vajadzēja. 

Sevi ar pudeli būtu pazemojoši salīdzināt. Vajadzētu celt pašapziņu un rīkoties atbilstoši savai intuīcijai, tad nevajadzēs sev pārmest par pazaudētiem gadiem. Ja nozīmīgais lēmums ir pieņemts un ir sapratne par rīcības mērķiem, tad svarīgi šo atziņu saglabāt arī turpmāk, lai neuzkāptu atkārtoti uz tiem pašiem „grābekļiem”. 

Diagnoze ''alkoholiķis'' neslēpjas izdzertā alkohola daudzumā, bet tieksmē dzert regulāri un ikvienai iedzeršanai meklēt iemeslu un attaisnojumu. Normāliem cilvēkiem nav problēmu iedzert, ja sakārojas vai uznāk noskaņojums. Alkoholiķim ir jāiedzer tāpēc, ka sieva nokaitinājusi, tāpēc, ka bērni nav ''padevušies'', tāpēc, ka priekšnieks draņķis, tāpēc, ka lietus līst...utt.

Svarīgi ir atrast atbildi uz jautājumu „kāpēc” dzert vai „kāpēc” nedzert. Ja šie argumenti ir samērojami, tad izvēlēties svarīgāko.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Negatīvo un pozitīvo ziņu ietekme uz psihi

Stress un tā menedžments

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas