Spogulis

Pieņemt cilvēkus ar citu orientāciju

Latvija ir viena no tām valstīm, kur iedzīvotāji ļoti rezervēti izturas pret jebko, kas ir atšķirīgs no ierastajām normām, tai skaitā pret homoseksualitāti un homoseksuāliem cilvēkiem. Apvienības «Mozaīka» valdes locekle Evita Goša mums palīdzēja rast atbildes, kā var palīdzēt citiem pieņemt cilvēkus ar atšķirīgu orientāciju.

Pētot dažādas seksualitātes teorijas, tiek pieņemta Rietumu pasaulei raksturīgā domāšanas un izpratnes forma (pēc būtības stereotipi) – pasaulē visas lietas ir pretstatītas cita citai, kas nozīmē to, ka ir pozīcija «labi», «normāli», «pareizi» un tam pretstatā – «slikti», «nenormāli» un «nepareizi». Šāds domāšanas un uzskatu modelis nāk jau no seniem laikiem un tiek pārmantots no paaudzes paaudzē, tāpēc tikai zināmā personības briedumā cilvēks kļūst spējīgs uz lietām paskatīties citādāk nekā ierasts. Tas attiecas arī uz viedokli par homoseksuāliem cilvēkiem – no paaudzes paaudzē izveidojies uzskats, ka heteroseksuāli cilvēki ir normāli, bet homoseksuāli cilvēki tādi nav.

Apvienība «Mozaīka» pēdējos divus gadus veic aptauju, lai noskaidrotu cilvēku attieksmi pret homoseksuāliem cilvēkiem un homoseksuālām attiecībām. Iegūtie dati apliecina, ka kopumā vairāk nekā puse aptaujāto Latvijas iedzīvotāju homoseksuālas attiecības uzskata par nosodāmām, tai skaitā 23 % respondentu nosoda gan homoseksuālus cilvēkus, gan homoseksuālas attiecības, 31 % aptaujāto norāda, ka viņiem nav iebildumu pret homoseksuāliem cilvēkiem, taču homoseksuālas attiecības ir nosodāmas. Noraidošāka attieksme ir tieši vīriešiem, īpaši virs 55 gadu vecuma. Jaunāki cilvēki, ka arī cilvēki ar augstāko izglītību pret homoseksuāliem cilvēkiem pauž labvēlīgāku attieksmi.

Viedokli, ka nav nosodāmi ne homoseksuāli cilvēki, ne homoseksuālas attiecības, pauda 30 % respondentu. Salīdzinot 2009. gada decembrī un 2010. gada jūlijā veikto aptauju rezultātus, varam secināt, ka 2010. gadā iedzīvotāju skaits, kuri nenosoda ne homoseksuālus cilvēkus, ne homoseksuālas attiecības, ir pieaudzis.

Homofobijas iemesli

Iemesli, kāpēc Latvijā ir augsts homofobijas līmenis, ir dažādi. Tas ir gan padomju mantojums, gan baznīcas (kā zināms, Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ir viena no viskonservatīvākajām Eiropā un ir sarāvusi saites ar gandrīz visām baznīcām Eiropā) un sektu (piemēram, «Jaunā paaudze») ietekme, patriarhālisma loma sabiedrībā, sabiedrības neinformētība, atsevišķu politisko spēku apzināta homofobijas veicināšana politiskā kapitāla ieguvei/palielināšanai (izmantojot sabiedrības daļas neizglītotību), cilvēku nedrošība/bailes par savu identitāti un vispārējas dažādības trūkums sabiedrībā (piemēram, Latvijā nav vērojama tumšādainu cilvēku vai citu reliģiju klātbūtne).

Foto: istockphoto.com

Viss, kas ir atšķirīgs, raisa aizdomas, neuzticību un bailes. LGBT (‘lesbian, gay, bisexual and transgender’) cilvēki baidās atklāt savu seksuālo orientāciju lielas sabiedrības daļas negatīvās attieksmes dēļ. Šīs sabiedrības daļas negatīvā attieksme nemainīsies, kamēr sabiedrībā valdīs uzskats, ka LGBT cilvēki ir kaut kādi svešie, nevis viņu māsas, kolēģi, kaimiņi vai vecvecāki. Respektīvi, tāda attieksme saglabāsies, kamēr turpinās izplatīties mīti un stereotipi par LGBT cilvēkiem, jo nebūs iespēja uzzināt, ka tie ir gluži tādi paši cilvēki kā visi citi. Tas ir apburtais loks.

«Mozaīka» šobrīd īpaši pievēršas tam, lai pēc iespējas vairāk cilvēku mudinātu «iznākt no skapja». Ja vienā dienā visi geji un lesbietes «iznāktu no skapja», vairs nebūtu, pret ko vērst naidu, jo diez vai visi homofobi vēlētos darīt pāri radiem, draugiem vai kolēģiem. Par to liecina arī «Mozaīkas» veidoto aptauju rezultāti – ja aptaujātie uzzinātu, ka viņu kolēģis ir homoseksuāli orientēts, gandrīz pusei aptaujāto ar šo kolēģi attiecības nemainītos uz slikto pusi. Tomēr liela daļa aptaujāto nezina, kā rīkotos šādā situācijā, ja to piedzīvotu dzīvē. Tas liecina, ka bieži vien cilvēki homoseksuālus cilvēkus uztver kā tādus, kas dzīvo nesaistīti ar citiem, nesaistīti ar katru personīgi, tātad domā, ka tādu nav ne radu, ne draugu, ne kolēģu lokā.

Ir maldīgs dažkārt dzirdamais uzskats, ka «es jau nevienu homoseksuālu cilvēku nepazīstu» un ka viņi visi ir svešie. Ja tā šķiet, visticamāk, pazīstamo cilvēku vidū tomēr ir homoseksuāļi, tikai viņi «mīt skapī», t. i., neatklāj savu seksuālo orientāciju. Labākajā gadījumā šie cilvēki nestāsta, ka ir homoseksuāli, bet sliktākajā gadījumā ir spiesti melot, piemēram, izdomā stāstu par it kā esošu pretējā dzimuma draugu vai draudzeni, pieminot to sarunās, piemēram, ar kolēģiem pie rīta kafijas tases.

Gribētu uzsvērt, ka šeit nav runa par to, ka homoseksuāļiem vajadzētu visiem stāstīt par savu orientāciju. Tomēr ir ikdienas situācijas, kurās cilvēka personiskā dzīve gribot negribot tomēr ir publiska, tāpēc homoseksuāļiem jāsastopas ar situācijām, par kurām heteroseksuāļi var pat neiedomāties. Personiskā dzīve kļūst publiska gan jau iepriekš pieminētajās kolēģu sarunās (piemēram, pārrunājot, kas darīts brīvdienās – «mēs ar vīru bijām sēņot», «bijām uz teātri» utt.), gan, piemēram, darbavietas Ziemassvētku ballē, uz kuru aicināti kolēģi ar otrajām pusītēm. Tāpat, piemēram, ir situācijās, kad pavadonis kādā pasākumā jāiepazīstina ar apkārtējiem.

Heteroseksuāļiem pat neienāk prātā, ka pateikt «šis ir mans vīrs»/«šī ir mana sieva», varētu sagādāt problēmas, jo šāda situācija netiek uztverta kā seksualitātes izpaušana. Tomēr homoseksuāļiem, pasakot «šis ir mans dzīvesbiedrs»/«šī ir mana partnere», tā ir seksuālās orientācijas atklāšana.

Ko šādās situācijās darīt homoseksuāļiem, kuriem ir sava dzimuma partneris un kuri nezina apkārtējo viedokli par homoseksualitāti? Un ko viņiem atbildēt uz tiešu jautājumu par attiecību esamību?

Kā pieņemt cilvēkus ar citu orientāciju

Katrs cilvēks savā būtībā ir unikāls, tas ļauj mums atšķirties no visiem pārējiem ne tikai vizuāli, bet arī garīgi. Cilvēkus allaž saistījuši jautājumi par seksualitāti. Lai arī seksualitāte ir dabiska, visbiežāk par to skaļi nevar runāt, vēl jo vairāk, ja pastāv kādas atšķirības no sabiedrībā ierastā.

Saprast homoseksuālus cilvēkus varētu, mēģinot iejusties viņu ādā ikdienas situācijās. Kā justos heteroseksuāls cilvēks, ja katru dienu pastāvētu risks izjust nosodījumu tāpēc, ka viņa dzīvesbiedrs(-e) ir pretēja dzimuma cilvēks? Kā būtu, ja viņu sauktu par perversu, teiktu, ka viņu interesē tikai sekss, ka viņš ir pedofīls un ir jāpiekauj? Un kā heteroseksuāļi reaģētu, ja tiktu pieņemti grozījumi Satversmē, ar kuriem tiktu noteikts, ka laulība ir tikai savienība starp viena dzimuma cilvēkiem, vai ja homoseksuāļi spriedelētu par to, ka pretējā dzimuma partneru attiecības ir bezvērtīgas un nav noturīgas un ka tikai viendzimuma attiecības ir pilnvērtīgas?

Heteroseksuāliem cilvēkiem ir iespēja laulāties, bet homoseksuāliem cilvēkiem Latvijā nav iespējas tiesiski aizsargāt savas attiecības. Runa ir ne tikai par īpašuma lietām, bet arī par, piemēram, neiespējamību apciemot smagi slimu dzīvesdraugu slimnīcā un viņa vietā pieņemt lēmumus. Heteroseksuāli cilvēki var iet pa ielu apskāvušies vai sadevušies rokās. Un es šeit nerunāju par publisku skūpstīšanos vai atkailināšanos (to, runājot par homoseksuāļiem, bez jebkāda pamata mēdz bieži pieminēt; lai gan kurš ikdienā redz atkailinātos, piedauzīgos un uzmācīgos homoseksuāļus?), bet gan par sirsnīgām pieķeršanās izpausmēm, ko izrāda arī bērni.

Latvijā diviem puišiem uz ielas sadoties rokās nozīmē pakļaut sevi iespējamai fiziskai vai verbālai vardarbībai. Cilvēkiem šķiet pašsaprotami redzēt vīrieti ar ieroci rokās, nevis sadevušos rokās ar citu vīrieti.

Kas ir ieinteresēts tajā, lai homoseksuāli cilvēki sevi apspiestu un veidotu attiecības ar pretējā dzimuma cilvēkiem? Kurš būs laimīgs šādās attiecībās? Neviens – ne homoseksuālis, ne cilvēks, ar kuru sociālā spiediena dēļ tiks veidotas attiecības. Ja vēl šajās attiecībās dzimst bērni, spriedze tiek nodota arī viņiem. Heteroseksuāli cilvēki varētu iztēloties savas sajūtas – cik laimīgi viņi būtu, ja būtu spiesti veidot attiecības ar sava dzimuma cilvēku?

Foto: istockphoto.com

Agrāk homoseksualitāti uzskatīja par slimību, ko nepieciešams ārstēt un ar ko iespējams inficēt citus. Pateicoties psihologiem un zinātnieku pētījumiem un atklājumiem, tagad homoseksualitāti par slimību vairs neuzskata. Tā vienkārši ir cita orientācija, kas nemaina cilvēku kā personību. Ja cilvēkam tomēr ir kādas psiholoģiskas problēmas, tad tas nav orientācijas dēļ, bet gan iekšējās spriedzes, kas rodas no bailēm par sabiedrības nosodījumu, dēļ.

Arī sabiedrības iekārta kļūst daudz demokrātiskāka un humānāka, cilvēki vieglāk pieņem kaut ko citādāku. Pasaulē arvien vairāk homoseksuālistu nāk atklātībā, un tas iespaido arī Latvijā dzīvojošos. Arī masu komunikāciju līdzekļu un masu mediju attieksme pret šo jautājumu ir mainījusies – kļuvusi pretimnākoša un bieži vien pozitīva. Šodien var redzēt ļoti daudz filmu par attiecīgo tēmu, ir raidījumi, kur tiek apspriestas ar homoseksuālismu saistītās problēmas. Ir arī raidījumi par homoseksuālismu dzīvnieku pasaulē, dažādas aptaujas, informācija presē un internetā.

Februārī, 2011. gadā Latvijā atklāja interneta vietni www.skapis.eu, kur atrodama informācija vecākiem, jauniešiem, skolotājiem un citiem interesentiem saistībā ar jautājumiem par homoseksualitāti.

Būtisks ir arī politiskais kurss. Nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, kas uzlabotu LGBT cilvēku tiesisko situāciju. Tiesiskais regulējums ir arī svarīgs signāls sabiedrībai kopumā. Atsevišķi varētu izcelt to, ka nepieciešams būtiski modernizēt ģimenes tiesības, kas jau sen neatbilst 21. gadsimta realitātei. Tas attiecas gan uz heteroseksuāliem, gan homoseksuāliem pāriem. Gandrīz puse bērnu dzimst nelaulātiem pāriem, un šādās attiecībās ne paši partneri, ne bērns nav tiesiski aizsargāti. Nodzīvojot kopā 30 gadus, partneri viens otram juridiski ir sveši cilvēki. Ja heteroseksuāliem pāriem vismaz pastāv iespēja stāties laulībā, tad homoseksuāliem pāriem tādas iespējas nav. Latvijas ģimenes tiesību regulējums ir viens no atpalikušākajiem Eiropā.

Svarīgi ir sarunāties ar cilvēkiem, sniegt iespēju saņemt informāciju, kliedēt mītus (tādus kā pilnīgi neloģisko un nepamatoto homoseksualitātes saistīšanu ar pedofīliju un citām patoloģijām, to, ka homoseksualitāte var pielipt utt.), veicināt izpratni par cilvēktiesībām kopumā, par to, ka cilvēki ir dažādi un tieši tāpēc padara dzīvi krāšņāku, radošāku un piepildītāku. Ir svarīgi saprast to, ka labklājības līmenis valstī ir tieši atkarīgs no tā, cik brīvi un laimīgi ir tās pilsoņi. Vai tiešām vērtīgāk būtu dzīvot Dž. Orvela «1984» sabiedrībā?

Seksualitāte ir tikai viena no pazīmēm, kas veido un raksturo cilvēku. Mēs katrs esam personība tieši tāpēc, ka mūsu identitāti veido tik daudz dažādu pazīmju un īpašību. Tāpat kā heteroseksuāli cilvēki ir dažādi, arī homoseksuāli cilvēki ir dažādi – kāds spēlē vijoli, kāds ir kreilis, kāds ir musulmanis, kāds ir inženieris, kādam patīk futbols utt. Katrs no mums pieder vairākām sabiedrības grupām. Piemēram, kura identitātes daļa sievietei, kura ir vāciete, māte diviem bērniem, meita savai mātei un profesore universitātē, kuru interesē budisms, kura aizraujas ar šahu, kaislīgi spēlē kērlingu un ir homoseksuāla, ir svarīgāka? Vai tomēr viņa ir atšķirīga no citiem un interesanta tieši tāda, kāda viņa ir – ar savu izglītību, interesēm, pieredzi, pasaules redzējumu, hobijiem un seksualitāti? Aiz katras dažādības mums ir jāsaredz cilvēks.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Mīti par psihoterapiju

Izpratne par homoseksualitāti Latvijā

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas