Spogulis

Jaungada apņemšanās

Sākot jaunu gadu pārskatām paveikto vecajā gadā un plānojam nākošo gadu. Dažs rakstiski, cits domās apņemas, ka jaunajā gadā kaut kādā veidā izmainīs savu dzīvi uz labo pusi (iemācīsies angļu valodu, apprecēsies/izšķirsies, atradīs/nomainīs darbu utt.). Par to, kā izvēlēties reāli sasniedzamus mērķus un kā tos īstenot, konsultē psiholoģe Anda Gaitniece-Putāne.

Jaungada atnākšana – labs atskaites punkts?

Gada beigas ir laika posms, kas tā vien mudina savilkt savu mērķu bilanci, jo nereti pārņem sajūta, ka kaut kāds posms dzīvē ir beidzies un atkal sāksies jauns. Un tad notiek izvērtēšana – kas izdarīts, kas ir pusceļā un ko vispār nav izdevies realizēt. Šāda analīze ir ļoti svētīga, jo ievieš skaidrību. Varam izvērtēt, cik mūsu mērķi ir bijuši reāli (varbūt gribēju viena gada laikā perfekti iemācīties japāņu valodu), vai tie nav bijuši atkarīgi tikai no veiksmes vai citu labvēlības (gribēju iegūt titulu «Mis Universitāte») un vai tie galu galā saskan ar mūsu pašu motivāciju (gribēju iet vingrot, bet kaut kā nesanāca).

Būtiski šo izvērtēšanu veikt mierīgi, skaidru galvu un bez sevis šaustīšanas. Tikai tad, kad ir skaidrība par esošo situāciju, varam atkal izvirzīt jaunus mērķus un jaunu apņemšanos.

Jaungada apņemšanās ne tik patīkamās puses

Ar Jaunā gada apņemšanos ir ļoti interesanti, jo tas var izraisīt pretējas izjūtas. No vienas puses, var būt sajūta, ka tas ir maģisks brīdis, kad kaut ko apņemties (jo kaut kas tajā brīdī mirst – vecais gads, un kaut kas piedzimst – jaunais gads), tādējādi šīm vēlmēm varētu būt lielāks spēks. Bet, no otras puses, var būt sajūta, ka tas īsti nav manis pašas izvēlēts brīdis jaunu mērķu izvirzīšanai, jo šis laiks it kā tiek uzspiests (piedāvāts, pamudināts) no ārpuses, pēc principa – ir 1. janvāris, tāpēc jāsāk jauna dzīve. Tādējādi tas paradoksālā veidā var provocēt to, ka mēs pašas savus izvirzītos mērķus tā īsti nemaz neesam motivētas realizēt.

Tāpēc ir jābūt skaidrībai – vai es to tiešām pati šobrīd vēlos uzsākt, izlemt, izbeigt, vai arī man ir sajūta, ka to vajadzētu tagad darīt, jo «ir taču tāds gada brīdis». Ja tā patiešām ir mana iekšēja vēlme un motivācija, tad tas tik tiešām ir labs brīdis savu mērķu nospraušanai (atceroties, ka to patiesībā var labi darīt arī jebkurā citā no atlikušajām gada dienām).

Populārākās apņemšanās:

  • saistītas ar veselības saglabāšanu, veselīgu dzīvesveidu – nomest svaru, atmest smēķēšanu/dzeršanu, nodarboties ar sportu, mainīt ēšanas paradumus;
  • saistītas ar finansēm – atrast labāku darbu, būt taupīgākam, atdot parādus, nodarboties ar labdarību;
  • saistītas ar kaut kā jauna apgūšanu – nolikt tiesības, apgūt svešvalodu, aizbraukt ceļojumā;
  • saistītas ar personisko dzīvi – vairāk laika veltīt sev/tuviniekiem un draugiem, mazāk uztraukties, būt iecietīgākam un saprotošākam.

Jāvēlas sasniegt savus, nevis citu mērķus

Kad mēs kaut ko vēlamies, ir jābūt skaidrībai – vai es to patiešām vēlos, vai tas saistās ar manām vajadzībām, vai arī es tikai domāju, ka to vēlos (man šķiet, ka tā vajadzētu, jo tas ir vajadzīgs manai karjerai). Mūsu mērķi tikpat labi var izrādīties aizgūti no citu idejām, vēlmēm un sapņiem, tātad tie var nebūt mūsu mērķi. Tie arī parasti ir tie mērķi, kas buksē, tiek sasniegti ar lielām grūtībām (un beigās nesniedz īstu gandarījumu un pat rada iztukšotības sajūtu) vai vispār netiek sasniegti, un tad, protams, ir vilšanās. Tāpēc ir jābūt saviem mērķiem, jo jābūt kaut kādai programmai, vīzijai (saucam to, kā gribam), kas mūs iedvesmo pilnveidoties un kaut ko darīt, bet šiem mērķiem ir jāsakrīt ar mūsu vajadzībām un vēlmēm.

Foto: istockphoto.com

Pašas uzstādīti mērķi un to sasniegšanas process rada laimes izjūtu, brīvības sajūtu, pat ekstāzi un sajūtu «es dzīvoju». Tas, ka mērķi ir pilnībā mani, vienmēr rada pozitīvas izjūtas, turklāt tādā situācijā mūsu organismā izdalās seratonīns, kas savukārt izdala citu hormonu, melatonīnu, ko mēdz dēvēt arī par jaunības hormonu, jo tas ietekmē ādas šūnu atjaunošanos. Savukārt, kad mērķi ir domāti citiem vai tikai daļēji sev (līdz galam tos nevar izjust kā savus), mēs piedzīvojam virkni negatīvu izjūtu. Savi mērķi aktivizē iekšējās jaunības enerģiju.

Ir svarīgi, ka bez ilglaicīgajiem mērķiem mums ir arī mazie ikdienas mērķīši, kas kopumā palīdz uzturēt šo procesu. Mērķu sasniegšana ir iekšējs process, kas ne vienmēr ir taisnvirziena. Kad esam rezonansē ar savu mērķi, esam «uzskaņoti» uz to, tas sniedz mums enerģiju, uzlādē mūs. No malas veicinātajiem mērķiem ir kaut kādi orientieri, uz kuriem jāvirzās, bet nav iekšējās uzskaņošanās uz šo mērķi, un tad mūsu enerģija tērējas, un rodas iztukšotības sajūta. Savam mērķim mēs enerģiju ņemam no ārienes (piemēram, uzrodas cilvēki, kas palīdz), bet, pārvarot grūtības svešu mērķu sasniegšanā, mēs būtībā sevi «izvarojam». Tad mēs nevis atjaunojamies, bet pat novecojam un intuitīvi pašas tam pretojamies, organisms sūta dažādus simptomus (galvas, muguras sāpes u. tml.), kas signalizē: «Beidz sevi varot

Mērķu veidi

Svarīgi atcerēties, ka mērķis tikpat labi var būt arī ļaušanās procesam un pilnīga atbrīvošanās (jo parasti ir asociācija, ka mērķim ir konkrēts galarezultāts un ka tas saistās ar mērķtiecību un pašdisciplīnu). Reizēm ir svarīgi uzticēties lietu ritējumam un caur šo procesu nonākt pie kādas atbildes, skaidrības vai kaut ko sajust.

Jāsaprot, ka ir divu veidu mērķi:

  1. instrumentālie jeb uz konkrētu rezultātu orientētie (dabūt diplomu, nopelnīt naudu);
  2. terminālie jeb uz procesu orientētie (būt veselai, uzturēt labas attiecības, priecāties).

    Tomēr, lai sasniegtu terminālo mērķi, aktuāls var kļūt arī instrumentālais mērķis (lai būtu vesela, jāēd veselīgi un jāvingro). Tad, kad šie abu veidu mērķi saplūst veselumā, rodas veseluma sajūta un harmonija.

Risks ir tāds, ka cilvēki reizēm koncentrējas tikai uz instrumentālajiem mērķiem, neredzot skaidru terminālo mērķi (piemēram, mērķis ir «kāda gribu būt», kam var sekot izdegšana un bezjēdzības sajūta). Instrumentālie mērķi, kā likums, ātri apnīk («Nu, uzcēlu māju, un kas tālāk?», «Pierādīju, ka esmu pati labākā, bet – ko tālāk?»). Tāpēc ir ļoti svarīgi sev atbildēt uz jautājumiem – ko man tas nozīmē un kāpēc man to vajag? Citādāk var iztērēt ļoti daudz enerģijas un laika, un rezultātā dabūt kaut ko, ko tā īsti nemaz nevajag. Bet, ja veltām laiku tam, lai saprastu, kas mums patiešām ir vajadzīgs un kādas ir mūsu vajadzības, konkretizējas skaidrs mērķis un, ar instrumentālo mērķu palīdzību to sasniedzot, gūstam apmierinājumu.

Sapņi un mērķi nav viens un tas pats

Reizēm cilvēki jauc mērķus ar sapņiem. Ja es vēlos sev interesantu dzīvi, bet nekonkretizēju, ko man nozīmē interesanta dzīve, tas paliek sapņa līmenī. Sapnis ir kaut kas nekonkrēts, ļoti vispārīgs, tas parasti arī paliek neiemiesots reālajā dzīvē tikmēr, kamēr neradām tam konkrētas aprises, nepadarām to par mērķi (līdzīgi kā ar biznesa ideju, kas tiek konkretizēta ar biznesa plāna palīdzību).

Foto: istockphoto.com

Tātad – pirmkārt, jānoformulē, ka interesanta dzīve manā izpratnē, piemēram, ir ballītes ar draugiem un ceļojumi; otrkārt, jāizlemj, ka manai labsajūtai ballītes vēlamas reizi mēnesī un ceļojumi – divas reizes gadā; treškārt, jāizlemj, kāda veida ballītes gribu organizēt un uz kuru zemi vēlos aizbraukt; ceturtkārt, jāapzinās savi resursi un jāsaprot, ka pie sevis draugus varēšu aicināt pāra mēnešos, bet nepāra mēnešos būs pašai jāuzprasās ciemos, un vienu ceļojumu varēšu atļauties uz kādu citu valsti, bet viens man būs jāplāno pa dzimto zemi. Tātad ir jāveido plāns, jādara un jāvēro, kā lietas realizējas un kā tas mums liek justies.

Vizualizācijas metodes pielietošana

Šajā procesā ļoti labi var palīdzēt vizualizācija, kad iztēlojamies vēlamo rezultātu. Svarīgi šo bildi ir ieraudzīt tā, it kā vēlamais notiktu tagadnē (redzu, kā veiksmīgi startēju konkursā, aizstāvu diplomdarbu, spēlējos kopā ar bērniem, mierīgi sarunājos ar partneri utt.). Tas ļoti labi palīdz konkretizēt mūsu mērķi un attiecīgi noskaņo mūsu zemapziņu, kas, tēlaini izsakoties, ieslēdzas tādā frekvencē, lai maksimāli mobilizētu mūsu iekšējos resursus (rodas idejas, atceramies par kādu cilvēku, kurš mums varētu palīdzēt) un pamanītu visus ārējos, mērķa sasniegšanai noderīgos resursus (pamanām vajadzīgu informāciju). Tādējādi noskaņojam zemapziņu strādāt mūsu labā.

vēl vairāk pietuvoties mērķim

Dažādās aptaujās respondenti vairumā gadījumu atzīst, ka Jaungada apņemšanās piepildījusies apmēram tikai 10–12 % apjomā. Ko varētu darīt, lai apņemšanās piepildītos?

Līdzko uzņemos atbildību par savu mērķi, kas ir saskaņā ar manām vajadzībām un vēlmēm, rodas enerģija. Kad pieņemu skaidru lēmumu, ka tas man patiešām ir nepieciešams un es to vēlos, uzreiz ķeros tam klāt un neko neatlieku vai arī nospraužu konkrētus termiņus. Piemēram, ja saprotu, ka no sirds vēlos mainīt kādu savu uzvedības veidu vai rakstura iezīmi, katru dienu kaut ko daru lietas labā (katru dienu trenējos nospraust savas personīgās robežas, piemēram, vajadzības gadījumā spēt pateikt «Nē» vai, jūtot, ka palieku dusmīga, apzināti trenēju ieradumu vairākas reizes dziļi ievilkt elpu, pirms spert ārā pirmo, kas gadās uz mēles).

Svarīgi ir katru dienu arī godīgi izanalizēt, kā šajā procesā veicas, un pieņemt, ka izmaiņas notiek pa maziem solīšiem. Tad, kad tiek svinēta uzvara kādā vienā, kaut vai ne tik nozīmīgā, situācijā, tas vairo drosmi spert nākamo soli jau sarežģītākās situācijās. Tikai tās izmaiņas, kas mūsu personībā notiek pamazām, bet neatlaidīgi, ir uz palikšanu.

Ir tāds teiciens: «Jo tu vairāk atļausies vēlēties, jo potenciāli vairāk arī saņemsi.» Psiholoģes vēlējums, nākamo gadu sagaidot, ir: «Atļaujies vēlēties, nospraud mērķus, un varbūt galvenais mērķis šogad varētu būt saprast un noformulēt, ko mēs pašas no sirds vēlamies un kas mums ir nepieciešams.»

Par Jaungada apņemšanos – ar humoru

Jaunu dzīvi noteikti vajadzētu sākt tad, ja:

 

  1. Jums it visi apģērbi drēbju skapī ir kļuvuši par mazu;
  2. Jums gribas seksu, taču tā nav bijis jau pusgadu, jo nav, ar ko, vai nav bijis, kad un kur;
  3. ienākumi nesedz izdevumus;
  4. mīļotais cilvēks uz Jums skatās ar skumjām;
  5. Jūs uz visiem apkārtējiem skatāties ar skumjām;
  6. Jūs slimojat ar visām iespējamām slimībām pēc kārtas;
  7. visas metodes, kas Jums palīdzēja tikt vaļā no domas «es esmu niecība», pārstājušas darboties;
  8. skaudība ir emocijas, ko izjūtat katru dienu;
  9. to, ka esat muļķe (auns), Jums saka pat tie, ko uzskatāt par draugiem un tuviniekiem.

Starp citu, esot kāda metode, kas nodrošina, ka viena izvēlētā vēlēšanās noteikti piepildīsies, un tā ir – skanot Jaunā gada pulksteņa zvaniem, uzrakstiet vienu vēlēšanos uz papīrīša, sadedziniet to, pelnus ieberiet šampanieša glāzē un tad izdzeriet. Vēlēšanās piepildīšoties...

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Šampanieša baudīšanas māksla

Mīti par psihoterapiju

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas