Spogulis

Negatīvo un pozitīvo ziņu ietekme uz psihi

2010. gada 18. maijā Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē notika publiska diskusija “Mediji un sabiedrība: vai sliktas ziņas ir labas ziņas?” Diskusijā tika publiski prezentēti pētījuma par “Latvijas mediju ietekmi uz Latvijas sabiedrības pašvērtējumu un sociālo pašsajūtu” rezultāti. Pētījumā bija izvirzīta hipotēze: „Mediju saturs atstāj iespaidu uz to, kā jūtas, domā un redz pasauli mediju patērētāji, uz viņu gatavību pašiem kaut ko darīt savas dzīves uzlabošanai vai tieši otrādi neko nedarīt” un tā tika pierādīta. Pētījums rādīja, ka pozitīvās ziņas rosina cilvēkus pašiem uzņemties atbildību un palielina pārliecību, ka Latvija ir laba vieta, kur dzīvot, savukārt negatīvās – liek justies emocionāli sliktāk.

Diskusijas klausītāji atzina, ka pietrūka psiholoģiska rakstura analīzes, jo pamatā runa ir par divām lietām – kā šīs negatīvās ziņas ietekmē notikumu gaitu un kā tās ietekmē indivīda psihi. Komentāru lūdzām psihoterapeitam Andrim Veselovskim. Viņu ļoti satrauc tas, kā mūsu sabiedrība kultivē negācijas, piemēram, kā pirmie sižeti TV tiek rādītas ziņas par to, kā mašīna pabrauc zem vilciena. Tas parāda, ka interesanti ir sevi iznīcināt un tad visiem kopā to baudīt. Sabiedrības atveseļošanai būtu svarīgi slavināt (runāt par) pozitīvo, jo tas parādītu ceļu, kā dzīvot veselīgi, un nevajadzēs darīt pašnāvības. Ja cilvēki varētu mainīt domāšanu šajos jautājumos, daudzi varētu justies labāk.

Kā jūs komentētu viedokli no diskusijas – domājošs cilvēks nedala ziņas labās un sliktās, bet sagaida informāciju, kas palīdz saprast, kas notiek un kas arī dod enerģiju rīkoties?

Redzot un noklausoties ziņas, cilvēkam prātā rodas atbilstošas domas un emocijas. Labu ziņu gadījumā smadzenēs izdalās prieku un enerģiju ģenerējošas vielas.

Foto: istockphoto.com

Sliktu ziņu gadījumā izdalās depresiju un bezcerību ģenerējošas vielas. Vai masu medijos sniegtās ziņas ir plika informācija? Kādā no TV ziņu raidījumiem pēc Jāņiem dzirdēju šādu izteikumu: ,,Šī gada svētku bilance ir – tik un tik apdeguši, tik un tik saņēmuši pirmo palīdzību utt.” Šāda ziņa rada cilvēku prātā sajūtu, ka viss ir slikti, mēs esam neveiksminieki. Manuprāt, svarīgākais ir, ka vairums cilvēku ir labi atpūtušies, izdziedājušies, izdejojušies un šādām ziņām būtu jāveido svētku bilanci. Medijiem ir jāmāca cilvēkus baudīt dzīvi un tad negācijas atbirs pašas no sevis. Vairojot pozitīvo, depresija iznīkst.

Un kā ar šo uzskatu – sliktās ziņas ir jārāda, tās nevar nerādīt, jo tā ir objektīvā realitāte, bet ziņu raidījuma beigās var ielikt kaut ko tādu pozitīvu, lai skatītājs nepaliktu dubļos iemīts. Vai tā nebūs manipulācija?

Manuprāt, sižets par pašnāvnieku uz Vanšu tilta nav jārāda kā pirmais un svarīgākais notikums valstī. Ja to rāda kā pirmo, tas nozīmē, ka mums visvairāk interesē negatīvais. Zemapziņā tiek iekodēts, ka negatīvais ir vissvarīgākais, kas dzīvē var būt. Taču, lai dzīvotu labāk, ir jāvairo pozitīvais. Varētu vispirms parādīt, kādas jaunas ražotnes ir atvērtas, kā cilvēki spējuši gūt panākumus.

Ja rāda sižetu par pašnāvnieku, būtu arī jāizskaidro, kāpēc cilvēki izdara pašnāvības un kā šie cilvēki varētu kļūt stiprāki, kā viņi varētu iemācīties tikt galā ar dzīvi. Pašnāvības biežākais cēlonis ir depresija. Katru dienu daudzi cilvēki uzvar depresiju, spēj no jauna mīlēt un strādāt. Šādi piemēri būtu jārāda. Svarīgākais ir rādīt pozitīvo. Ja rāda negatīvo, jāparāda, ka tas ir pārvarams.

Negatīva ziņa – inde vai pretinde? Negatīvo ziņu rādītāji deklarē – „mēs rādām, lai tā nenotiktu”.

Inde ir tad, ja negatīvais tiek rādīts, kultivēts, bet pozitīvais ceļš netiek meklēts. Zemapziņa dzīve ir slikta, tā tas bija un būs un depresīvā domāšana tiek spēcināta.

Pašnāvības pieaug? Cilvēki jūtas slikti? Vai tad var apgalvot, ka tas ir slikto ziņu, ne pašu cilvēku, viņuprāt, sliktās dzīves dēļ?

Tautas vēsturē ir bijuši daudzi traģiski notikumi. Tie ir ierakstīti katra cilvēka un tautas zemapziņā. Zemapziņa vienmēr cenšas pagātnes notikumus atkārtot. Līdz ar to neapzināti cilvēki sagaida kaut ko sliktu. Cilvēki gaida sliktās ziņas, mediji tās ražo, bezcerība un depresija uzplaukst. Šo apburto loku ir jāpārrauj visiem kopā meklējot risinājumus. Medijiem jārāda piemēri, kā cilvēki sliktu dzīvi ir pārvērtuši par labu dzīvi.

Kad lasām negatīvās ziņas, mūsu organismā rodas patīkama trauksmes sajūta, adrenalīna pieplūdums.

, cilvēki sāk izbaudīt negatīvo. Šīs baudas sajūtas ir ļoti nozīmīgas patoloģiskā cikla uzturēšanā. Baudot pozitīvo – sportojot, dejojot, strādājot var iegūt daudz labākas sajūtas, nekā baudot negatīvo.

Negatīvas nākotnes izredzes var likt cilvēkiem saņemties, bet priecīgā noskaņā var tikt pieņemti vieglprātīgi un neapdomīgi lēmumi.

Vislabākos lēmumus var pieņemt, izvērtējot situāciju reālistiski. Ja cilvēks domā negatīvi: ,,Es darbu nedabūšu, jo ir bezdarbs,” viņš sagrauj savas iespējas. Ja cilvēks domā eiforiski: ,,Darbs pats mani atradīs”, viņš izturas bezatbildīgi. Ja cilvēks neatlaidīgi meklē darbu, pēc kāda laika viņš to atradīs. Var palīdzēt sižeti medijos, kur cilvēki dalās ar pieredzi, kā ir pārvarējuši grūtības un atraduši darbu. Nepalīdzēs sižeti televīzijā, kur kā pirmā ziņa (laikam tad tā ir vissvarīgākā ziņa valstī) tiek rādīta, kā mašīna pabrauc zem vilciena.

Tikpat labi cilvēks par vilciena avāriju var domāt – labi, ka ar mani tā negadās, turpmāk būšu vēl uzmanīgāks un nekad nebraukšu pāri pie sarkanā, lai gan tuvumā neviens nav redzams. Skatoties lēcienu no tilta, bija cilvēki, kas komentēja – tas licis viņiem novērtēt savas dzīvības vērtību, kļūt labākiem pret citiem. Tiesa, kāds var gūt pretēju mācību – ka lēciens no tilta ir vienīgā izeja, kā atbrīvoties no problēmām, piedevām vēl tas būs skaisti un publiski. Vai šo reakciju nenosaka paša cilvēka būtība? To nevar iedot no malas labā vai sliktā ziņa?

Slikti, ka pašiznīcinoties cilvēks var kļūt par mediju zvaigzni. Manuprāt, daudz vairāk mediju uzmanību un cieņu ir pelnījuši tie cilvēki, kas depresiju pārvarējuši, izlēmuši cīnīties, atraduši veidu kā kļūt stipriem.

Par labo nav interesanti skatīties vai lasīt, nav sižeta, nav intrigas, atrisinājuma, kulminācijas.

Te mēs redzam, kā totalitārā uztvere iznīcina labo. ,,Labais nav svarīgs, labais nav nozīmīgs, nav interesants.” Tā ir tipiska depresīva domāšana – iznīcināt labo, kultivēt un palielināt negatīvo. Depresīvs cilvēks domā: ,,Tas, ka es pabeidzu augstskolu, nav nekas nozīmīgs, bet ir ļoti slikti (svarīgi), ka vienā eksāmenā man ir zemāka atzīme nekā varēja būt.”

Jā, reizēm iedvesmo arī labie stāsti. Bet tikai reizēm – ja ir pacietība tos izlasīt vai noklausīties līdz galam.

Ja labie stāsti neiedvesmo, ir bloķēts cilvēka radošais potenciāls. Valda pašdestruktīva domāšana. Tā tam nevajadzētu būt. To var izmainīt.

Stāsts par kādu veiksmīgu biznesmeni var nevis iedvesmot, bet likt mocīties skaudībā utt. Par negatīvām ziņām ir interesantāk dalīties, pārrunāt. Ko par labo daudz runāsi un spriedīsi?

Stāsts par veiksmīgu biznesmeni var iedvesmot, ja skaudība (baltā skaudība) darbojas stimulējoši. Taču, ja skaudība darbojas nepareizi, tā kļūst destruktīva (melnā skaudība) – cilvēks sāk saindēt sevi un mēģina uzbrukt apkārtējiem, iznīcinot visu pozitīvo.

Ir iespējams iemācīties baudīt pozitīvo. Vajag tikai ļoti gribēt un ieguldīt daudz darba.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Kā satikt savu īsto dzīvesdraugu – vēlmju vizualizācija

Stress un tā menedžments

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas