Spogulis

Piedošanas laiks

«Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko viņi dara...» Daudzi noteikti ir dzirdējuši šo citātu, tāpat daudzi savā dzīvē ir saskārušies ar jēdzienu «piedošana» un tā dažādiem aspektiem. Piemēram – ko tad, ja viņi, pāridarītāji, lieliski zina, ko dara? Vai tad piedošana nav vājuma izpausme, samierināšanās ar ļaunumu?

«Piedošana nepadara otru cilvēku pareizu, tā padara tevi brīvu.»

Vai jāpiedod tas, par ko nelūdz piedošanu

Iespējams, lielāko diskusiju tēmā par piedošanu izraisa jautājums – vai ir jēga piedot to, ko vainīgais nemaz nenožēlo, par ko nejūtas vainīgs un nelūdz piedošanu? Vai ir jēga piedot, ja zināms, ka tas atkārtosies tik un tā?

Pastāv divi diametrāli pretēji viedokļi par šo jautājumu. Vieni domā, ka vienpusīga piedošana ir maldi, jo piedošana nevar notikt, ja vainīgais to nelūdz. Tad to var saukt par samierināšanos, dzīvošanu tālāk un mēģināšanu aizmirst vai sadzīvot ar notikušo, bet ne jau par piedošanu. Pretēja uzskata paudēji apgalvo, ka īsta piedošana ir piedošana bez nosacījumiem.

Piedošana un atriebība

«Piedot ir daudz vieglāk, ja esi jau paguvis atriebties.»

Vēl daudz diskutē par to, ka ir lietas, ko vienkārši nevar piedot. Piemēram, tuvinieka slepkavību vai vardarbību pret bērnu. Ir taču valstis, kur goda lieta ir vendeta – atriebība.

Foto: istockphoto.com

Daļa psihologu apgalvo, ka nevajag atriebties, bet vajag izpaust savas dusmas. Tas liecina par to, ka netiek noliegts notikušais un pāridarītāja vaina netiek pārnesta uz sevi. Izteikt savas dusmas un pārmetumus pāridarītājam ne vienmēr ir iespējams, jo viņš sevi var neuzskatīt par vainīgu vai arī viņa vara pār cilvēku ir tik liela, ka cietušais viņam neuzdrošinās ko pārmest. Savas izjūtas vajag pierakstīt vai izstāstīt kādam, kuram var uzticēties.

Sokrata tautskolas lektore Elvita Rudzāte ir sarakstījusi grāmatu sēriju «Piedošanas mācība». Grāmatās stāstīts par dabas dievišķiem likumiem, dzīves jēgu, slimību un dzīves problēmu cēloņiem un to, kā no tiem atbrīvoties. Autore uzsver: «Piedošanas likums māca, ka visi cilvēki pieļauj kļūdas, tādēļ visiem cilvēkiem, pat noziedzniekiem, ir nepieciešama piedošana. Taču piedot nenozīmē attaisnot notikušo. Piedošana ir atbrīvošanās, bet atbrīvojas tikai tas, kurš saprot, ka ir kļūdījies, un caur šo sapratni kļūst gudrāks.»

Piedošana ir ļoti atbrīvojošs process

«Piedot nozīmē atvērt cietuma durvis, lai kādu atbrīvotu, un atklāt, ka tu pats biji ieslodzītais.»

Kādēļ piedot ir tik svarīgi? Lai atbrīvotos no slimībām, cilvēkam ir jāizprot savas dzīves neapgūtās mācību stundas, jāizprot piesaistītais stress un ar piedošanas palīdzību tas jāatbrīvo. Elvita uzskata, ka ar piedošanu mēs atbrīvojam pagātni. Ja neesam to izdarījuši, mums nevar būt viegla un laimīga tagadne. Nav pareizi, ja cilvēks visu laiku dzīvo atmiņās, jo pagātnē it neko nevar pārmainīt. Tādēļ pārdzīvot par savām vai citu cilvēku kļūdām ir pilnīgi bezjēdzīgi. Vienīgais, ko var darīt, ir piedot. Ja aizvadīto gadu notikumi ir piedoti no visas sirds, tie tiek aizmirsti un vairs neatgriežas. Savukārt nepiedotie atkal un atkal uzpeld atmiņā.

Elvita ir redzējusi daudzus brīnumus, kas notikuši tikai tāpēc, ka cilvēks ir piedevis. Piedošana Visumā ir vienīgais spēks, kas atbrīvo un neitralizē negatīvo enerģiju. Piemēram, reiz pie viņas pēc palīdzības vērsusies sieviete, kurai bija problēmas personiskajā dzīvē. Iztaujājot viņu, Elvita sapratusi, ka problēmu cēlonis meklējams vēsajās attiecībās ar viņas māti. Elvita viņai ieteikusi no visas sirds piedot savai mātei to, kā viņa izturējusies gan bērnībā, gan tagad, un iemīlēt viņu tādu, kāda viņa ir. Kad sieviete to bija izdarījusi, viņa brīnījās: «Skatos uz savu māti un nepazīstu. Viņa beidzot ir laipna pret mani un samīļoja mani kā savu meitu.»

Piedošanas posmi vai līmeņi

Psihologi apgalvo, ka piedošanai ir vairāki posmi (ar prātu, ar sirdi) un piedošana ir smags darbs.


  1. Nolemt pārstāt ciest.

Dažreiz tas nozīmē pavisam elementāru lietu – aiziet projām no tā cilvēka, kurš dara pāri. Nav jēgas katru vakaru no sirds piedzērušajam vīram teikt, ka jūs viņam piedodat un ticat, ka tā bija pēdējā reize.


  1. Atzīt, ka ar jums slikti izrīkojušies.

Cilvēks sev var iestāstīt, ka pāridarījums viņu neskar. Pateicoties psiholoģiskās aizsardzības mehānismam, ciešanas, naids un bēdas pārvietojas uz zemapziņu, no kurienes turpina savu graujošo darbu.


  1. Izpaust savas dusmas.

«Piedodiet man, lūdzu, to, ka es neko nenožēloju un arī netaisos jums par to visu atvainoties!»

  1. Pārstāt justies vainīgam.

Šis ir strīdīgs jautājums. Liela daļa cietušo tiešām jūtas vainīgi par to, ka ar viņiem tā noticis. Daži uzskata, ka tā arī jābūt, jo tas, kas ar mums notiek šodien, ir sekas mūsu rīcībai vai reakcijai pagātnē. Tātad esam vainīgi, ka mums kāds nodarījis pāri. Noteikti arī mēs kādu esam sāpinājuši, bez tā dzīve nav iedomājama.

Arī Elvita uzskata, ka augstākajā piedošanas līmenī cilvēkam ir jāpiedod un jālūdz piedošana tiem, kas viņam nodarījuši pāri. Pāridarītājam ir jālūdz piedošana tāpēc, ka cilvēks viņu pats sev ir piesaistījis un tādējādi veicinājis pāridarītāju pieļaut kļūdu. Piemēram, cilvēks jūs apvaino. Ja esat sev piesaistījis apvainotāju, tas nozīmē, ka jūtaties par kaut ko vainīgs, tāpēc kā magnēts pievilkāt sev apvainotāju. Šajā gadījumā ir jāpiedod apvainotājam un jālūdz viņam piedošana par to, ka ar savu neatbrīvoto vainas izjūtu veicinājāt viņu pieļaut kļūdu. Ja lūdzat piedošanu vai piedodat no sirds, tad piedošana problēmai piešķir spārnus, un tā aizlido projām.


  1. Saprast to, kurš mums nodarījis pāri.

  1. Nesteigties. Piedot nenozīmē aizmirst.

Piedošana prasa laiku, un tā ir ilgs iekšējs ceļš. Pārāk ātra piedošana ir iluzora un var vērsties pret mums. Nepietiek skaļi paziņot, ka tiek piedots, ja sirdī tomēr neesat piedevis. Piedošana ir situācija, kad cilvēka pagātne viņu vairs neievaino, viņš neizjūt dusmas un naidu pret to, kurš lika viņam ciest.

Savukārt Elvita nepiekrīt psihologiem par to, ka piedošana nenozīmē aizmiršanu. Tieši otrādi – ja cilvēks piedod no sirds, pāridarījums dabiskā veidā, bez piepūles tiek aizmirsts. Ja pāridarījums nav aizmirsts, tas nozīmē, ka tas ir piedots tikai ar prātu (piespiedu kārtā), nevis ar sirdi. Ja pāridarījums ir piedots ar sirdi, tas dabiski tiek aizmirsts, un cilvēks par to ikdienā nedomā. Piemēram, bērns cietis no tā, ka tēvs bērnībā nācis mājās piedzēries un sitis viņa māti. Ja bērns piedod tēvam, tad, protams, viņš atcerēsies, ka tēvam bijušas problēmas ar alkoholu un viņš sitis māti, bet viņš neatcerēsies konkrētus notikumus, kas no jauna viņā var radīt stresu, kas savukārt var radīt slimību.

Piedošanas mācības pamatā ir dabas dievišķie likumi

Elvita atzīst, ka piedošanas mācības pamatā būtībā ir pavisam vienkārši dabas dievišķie likumi. Piemēram, pēc polaritātes likuma visam ir divas puses, tādēļ nemēdz būt sliktā bez labā un otrādi.

Foto: istockphoto.com

Piemēram, šobrīd mūsu valstī ir ekonomiski grūta situācija, daudzi zaudē darbu. Tas ir sliktais. Taču labais ir tas, ka cilvēkiem radusies iespēja domāt, mācīties, attīstīt sevi un sākt kaut ko jaunu.

Piesaistes likums nosaka, ka līdzīgais piesaista līdzīgo. Gadās, ka pilnīgi sveši cilvēki pasaka jums kaut ko nejauku, aizskarošu. Ja tas notiek regulāri, jāpadomā, kāpēc jūs piesaistāt cilvēkus, kuri jūs aizskar ar vārdiem.

Piesaistes likums nosaka – ja tu sev piesaisti cilvēkus, kas tevi aizskar ar vārdiem, tas nozīmē, ka arī tu citus aizskar ar vārdiem. Varbūt tu to nedari sabiedrībā, bet, iespējams, atļaujies to darīt savā ģimenē. Ja pats mainīsies un neaizskarsi citus ar saviem vārdiem, tad arī nepatīkamie starpgadījumi no citu puses mitēsies. Cilvēki, kurus kāds aizvaino, vienalga, pamatoti vai nepamatoti, sevī glabā vainas izjūtu, kas kā magnēts pievelk tos, kas viņus aizvaino. Tiklīdz ar piedošanu vainas izjūtu atbrīvo, visi apvainotāji pazūd kā nebijuši.

Raksta tapšanā izmantota arī informācija no portāla www.psychologies.ru.

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Jūtu izrādīšana ģimenē

Dzīvot, nevis eksistēt brīvdienās

Runāt un dalīties viedokļos par līdzīgām tēmām varat Cāļa forumos

Attiecības un psiholoģija

Atbalsta grupas