Spogulis

Mūsdienu pasaules brīnums – hormonālā kontracepcijas tablete

Atšķirībā no kontracepcijas metodēm, kas zināmas jau no sendienām, hormonālās kontracepcijas vēsture ir cieši saistīta ar zinātni, cilvēka izpēti un dažādu hormonu saderību vai nesaderību ar cilvēku.

Foto: istockphoto.com

Sievietes olšūnas esamība pirmo reizi dokumentēta 19. gadsimta pirmajā pusē. Tad cilvēki saprata, ka ne tikai vīrietis var izsargāties un galvenais punkts, ko nosargāt, ir sievietē, ja runa ir par izsargāšanos no grūtniecības.

Laika gaitā ginekologi izpētīja arī saistību starp ovulāciju, menstruālo sievietes ciklu un sievietes hormoniem. Iepazīstot šo ciklu arvien precīzāk, 19. gadsimta 50. gadu beigās varēja sākt attīstīties hormonālā kontracepcija. Protams, tieši sievietes bija tās, kas bija ieinteresētas kontrolēt, kad vēlas ieņemt bērnu un kad seksuāla kontakta laikā izsargāties. Amerikāniete Margareta Sangere sniedza finansiālu atbalstu projektam, kura mērķis bija atrast veidu, kā radīt sievietei ērti izmantojamu kontracepcijas metodi.

Tabletes, tabletes, tabletītes

Jau 1950. gadā no Meksikas vīnogu saknēm tika izdalīts pirmais pussintētiskais, progesteronam līdzīgais preparāts. 1955. gadā, lai izsargātos no grūtniecības, varēja sākt lietot noteiktas devas sintētiskā progesterona. Savukārt 1961. gadā Eiropā tika pārdotas pirmās orālās kontracepcijas tabletes, kas tieši sakrita ar «brīvās mīlestības» laiku. Interesants ir vēstures fakts, ka sākumā šīs tabletītes drīkstēja iegādāties tikai precētās sievietes, turklāt ar vīra atļauju, un, protams, tajā laikā pret tām iebilda gan politiķi, gan baznīcas pārstāvji. Tomēr klusie telefoni efektīvām un jaunām lietām vienmēr darbojas ātri un bez reklāmas – pēc neilga laika arvien vairāk sieviešu uzmeklēja ginekologus, kas šīs brīnumtabletes izrakstīja. Kontracepcijas tablešu izgudrošana radīja apvērsumu kontracepcijas jomā un sniedza sievietei jaunu brīvības pakāpi.

Kamēr arvien vairāk gan precētu, gan neprecētu sieviešu sāka lietot hormonālās tabletes, 70. gados sabiedrībā jau uzdrīkstējās skaļi runāt par seksu. Tika doti padomi, tai skaitā par izsargāšanos, un stabilu vietu kontracepcijas izvēlē ieņēma pavisam nesen parādījušās tabletes.

Pirmajās pretapaugļošanās tabletēs hormonu līmenis bija desmit reizes lielāks nekā mūsdienās pieejamajās tabletēs. Tālāk jau sekoja ceļš līdz mūsdienām, uzlabojot efektivitāti un mazinot hormonu daudzumu un blakusparādības, ko tablešu lietošana mēdz izraisīt. Interesanti, ka šī revolūcija radīja apvērsumu sieviešu kontracepcijas pasaulē, bet vīriešu kontracepcijas līdzekļi tā arī palika nemainīgi. 1993. gadā izdevums «The Economist» hormonālo tableti nosauca par vienu no mūsdienu pasaules septiņiem brīnumiem.

Šobrīd viens no pasaules līderiem hormonālajā kontracepcijā ir farmācijas uzņēmums «Bayer Schering Pharma». Tās dibinātājs ir farmaceits Ernsts Šerings, kas 1851. gadā Berlīnē atvēra Zaļo aptieku, no kuras izveidojās mūsdienās zināmā «Schering» kompānija, kuras darbība vērsta uz pētniecību.

Foto: istockphoto.com

Jau 1923. gadā uzņēmums sāka dzimumhormonu izpēti, un 1932. gadā izdevās pirmo reizi atdalīt sievišķo dzimumhormonu – estradiolu. 1938. gadā uzņēmuma ķīmiķi izstrādāja etinilestradiolu – efektīvāko iekšķīgi lietojamo estrogēna formu, kas līdz pat mūsdienām ir gandrīz visu kontracepcijas tablešu sastāvā. Šis ir uzņēmums, kas 1961. gadā laida apgrozībā pirmās hormonālās kontracepcijas tabletes Eiropā – «Anovlar» (nosaukums nozīmē ‘bez ovulācijas’). Šīm tabletēm 1964. gadā bija jauninājums – kontracepcijas tablešu kalendārais iepakojums, kas zināms un izmantots arī mūsdienās.

Gadu no gada uzņēmums strādāja, lai tablešu sastāvā būtu mazāk progestīna, aizvietojot to ar norgestrelu. 1972. gadā uzņēmums spēja radīt pirmo tableti bez estrogēna. Savukārt 1978. gadā tika radītas tabletes ar pievienoto vērtību, proti, sāka ražot kontracepcijas tabletes, kurām piemita arī dermatoloģiski ārstnieciska iedarbība – tās mazināja piņņu rašanos. Savukārt gadu vēlāk izdevās piedāvāt jaunu sasniegumu – trīsfāzu kontracepcijas tableti, kas ir gan vieglāk sagremojama, gan labāk pielāgota sievietes ciklam.

2009. gadā uzņēmums radīja pirmās kontracepcijas tabletes, kuras etinilestradiola vietā satur estradiolu – hormonu, kas ir identisks tam, ko ražo sievietes olnīcas, līdz ar to hormonālā kontracepcija kļūst dabīgāka. Mūsdienās hormonu devas ir ļoti nelielas, tāpēc arī izraisa mazāk blakusparādību. Mīnuss kontracepcijas tabletēm ir tāds, ka droša aizsardzība izveidojas tikai otrajā mēnesī, turklāt tabletes obligāti jādzer regulāri un vienā laikā.

Spirāles – vara, zelta, hormonālās

Pirmo intrauterīno spirāli radīja Vācijā 19. gadsimta 20. gados. Tika eksperimentēts ar dažādām formām un materiāliem, līdz nonāca līdz zīda gredzenam. Drīz vien tas pats ginekologs Ernsts Grēfenbergs izveidoja savītu sudraba gredzenu, ko pazīst kā Grēfenberga gredzenu jeb spirāli. Gada laikā pēc tās izmantošanas tikai 1,6 % sieviešu bija palikušas stāvoklī. Taču interesanti, ka zinātnieki vēl nebija izpētījuši, ka varam, kas ir arī sudraba sastāvā, ir liela nozīme spirāles efektivitātē un tas turklāt mazina sāpes un asiņošanu.

Eksperimenti turpinājās ar lielākiem vai mazākiem panākumiem, bet pavērsienu šajā jomā ieviesa amerikāņu ārsts Hovards Taturns. Viņš izgudroja T veida intrauterīno spirāli, ko organisms uzņēma daudz labāk un tāpēc retāk izstūma. Ar laiku tika izgudrotas spirāles, ko var lietot divus līdz pat desmit gadus.

Mūsdienās sievietes bieži izmanto zelta spirāles. Pirms to radīšanas sievietes mēdza izmantot savus zelta laulības gredzenus kā kontracepcijas līdzekli, jo zeltam ir gan pretiekaisuma iedarbība, gan negatīva ietekme uz spermatozoīdiem.

1976. gadā izveidota pirmā hormonālā intrauterīnā spirāle «Progestasert». Tās ražošana tika pārtraukta tikai 2001. gadā. Tā mazināja vai pilnībā novērsa menstruālo asiņošanu, bet lielākais mīnuss – tā bija jāmaina vismaz reizi gadā.

Foto: istockphoto.com

1990. gadā uzņēmums «Schering» radīja hormonālo kontracepcijas spirāli, kas pasargā no grūtniecības piecus gadus un kas saīsina mēnešreižu ilgumu un mazina sāpes. 1997. gadā tā tika laista pārdošanā. Spirāle bija ar cilindrisku plastmasas rezervuāru, kas piepildīts ar hormonu levonorgestrelu. Pastāvīgi izdalot nelielu daudzumu hormona, tika nodrošināta aizsardzība jau no pirmās tās lietošanas dienas. Jauns sasniegums hormonālajā kontracepcijā līdz ar šo spirāli bija tāpēc, ka hormons galvenokārt iedarbojas uz dzemdes iekšējo slāni un dzemdes sieniņu, tātad tikai lokāli, nevis visā ķermenī. Līdz ar to netiek bloķēta olnīcu darbība, un sievietes organisms darbojas dabiskajā ciklā, kas būtībā ir veselīgāk un labāk.

Mūsdienās hormonālai spirālei ir arī daudz pozitīvu aspektu: neveidojas dzemdes gļotādas sabiezēšanās, tā kavē miomas mezglu veidošanos, aptur jau esošo mezglu augšanu vai pat samazina tos. Spirāli var izmantot gan dzemdējušas, gan vēl nedzemdējušas sievietes. Hormonālās spirāles efektivitāte ir pielīdzināma sterilizācijai (tā ir visaugstākā no visām pieejamajām metodēm), tomēr vienmēr paliek 0,02 % iespējamība metodes kļūdai.

Hormonālā kontracepcija nav piemērota visiem, tāpēc svarīgi, lai pirms lēmuma to lietot sieviete konsultētos ar zinošu speciālistu, kurš varēs ieteikt vislabāko un atbilstošāko variantu.

Iveta Rozentāle

Citi interesanti raksti

Kontracepcijas vēsture - no pētersīļu košļāšanas un dejas pēc seksa līdz sterilizācijai

Anālais sekss - par to, ko skaļi neapspriež

Par privāto dzīvi un savstarpējām attiecībām varat aprunāties Cāļa forumos

Par "to"

Attiecības un psiholoģija