Spogulis

BDSM – fetišs, modes untums un spēle

Pastāv kāds novirziens, fetiša veids (pareizo nosaukumu uzzināsim pēc tam), kura piekritēju izmantotos aksesuārus pēdējā laikā ļoti patīk izmantot gan dizaineriem, gan mūzikas industrijā iesaistītajiem. Tas ir BDSM.

Jaunākais no notikumiem – dziedātājas Riannas (Rihanna) videoklips dziesmai «S&M», kurā viņa redzama, nododoties sadomazohistiskām rotaļām parodētas preses konferences laikā. Videoklips daudzās valstīs jau aizliegts (pārsvarā Austrumu valstīs), un izveidota cenzētā dziesmas versija «Come on», kas pretstatā oriģinālajai versijai daudzās radio stacijās tiek atskaņota dienas laikā.

Par BDSM parādību «no iekšpuses» piekrita pastāstīt virtuālā BDSM kluba «Akacis» izveidotājs Karel. Šī kluba portālā cilvēki var diskutēt par interesējošo tēmu un atrast gan virtuālus, gan reālus domubiedrus.

  • Kas ir BDSM – fetišs, novirze, dzīvesveids vai kas cits?

«Esmu cilvēks, kurš jau ilgus gadus interesējas un nodarbojas ar to, ko pieņemts apzīmēt ar četru burtu kombināciju – BDSM (saīsinājums, kas izveidots no angļu valodas vārdiem: bondage, discipline, domination, submission, sadism, masochism). Tā tiek uzskatīta par seksuālu subkultūru.

Foto: istockphoto.com

Kas tas īsti ir? Fetišs noteikti nē, jo tā ir nedzīva lieta vai ķermeņa daļa, pret kuru konkrēts cilvēks izjūt seksuālu pieķeršanos, pat dievināšanu. Lielāki vai mazāki, dziļāki vai seklāki fetiši ir katram cilvēkam, un to daudzveidība var būt milzīga un pat negaidīta – kādam tā būs sieviešu kurpe, citam lepna automašīna. Līdz ar to fetiša izpausmes pastāv arī BDSM, bet tās ir šīs subkultūras sastāvdaļas, tās neveido vai neiekļauj sevī BDSM. Tādi spilgtākie fetiši, piemēram, varētu būt foot fetish, latex dress fetish.

Novirze? Daudziem jau patiktu, ja tā tas būtu, jo tad viss uzreiz kļūst tik skaidri, vienkārši un pareizi – mēs esam labie, viņi – sliktie. Nē, tā nav novirze. Vai dzīvesveids? Kādam varbūt, un varbūt pat ne vienam vien. Bet es negribētu pārlieku aizrauties ar plašu un garu filozofēšanu. Tie, kurus tas interesēs, paši atradīs vai jau ir atraduši ceļu uz šo «zemi». Tāpēc apstāšos pie vienkāršākā un acīmredzamākā skaidrojuma, lai cilvēkiem, kuri ar to nav saskārušies, rastos daudzmaz pareizs priekšstats par BDSM (un kādam, iespējams, kļūtu skaidrāka kāda dīvainība savā dvēselē).

BDSM ir psiho seksuāla subkultūra, kuras pamatā ir vēlēšanās nodot vai pārņemt seksuālu varu pār savu partneri vai arī citas seksuālas attiecības, kurās tiek iekļautas lomu spēles ar pakļaušanu un pakļaušanos. Fizioloģiski BDSM pamatā ir centieni paaugstināt cilvēka seksuālo uzbudinājumu un iegūt psiho fizioloģisku baudu, apzināti pārkāpjot vai sagraujot sabiedrībā pieņemtās normas un uzskatus, tabu, kā arī (taču ne vienmēr) rīcības modeļus. Turklāt BDSM var būt pašpietiekams attiecību modelis, nemaz nesaistoties ar tiešu seksuālu kontaktu, vai arīdzan būt daļa no seksuālā akta. BDSM galvenā atšķirība no rupjas sociālās agresijas un/vai noziedzīgiem nodarījumiem ir apstāklī, ka BDSM attiecību dalībnieki ievēro SSC (safe, sane, consensual) – drošības, brīvprātības un saprātīguma – nosacījumus jeb pamatprincipus.

Tātad – tā ir spēle! Un te nav nekā kopēja ar vardarbību, jo visa pamatā ir brīvprātība un partneru vēlmes. Jā, piekrītu, tas atgādina vardarbību, bet tikai ārēji. Galu galā boksa vai karatē sparings arī atgādina vardarbību, bet – vai par tādu to var uzskatīt? Problēma sabiedrības uztverē lielākoties slēpjas apstāklī, ka cilvēki nespēj to izprast un nošķirt, piemēram, automātiski liekot uz viena plaukta seksuālu maniaku un BDSM sadistu.

Patiesībā cilvēki, kuri praktizē BDSM (vienalga, kādu novirzienu, BDSM to ir ļoti daudz), ir pat apzinīgāki un uzmanīgāki pret saviem partneriem. Bieži vien arī sadzīvē, jo ļoti labi zina un izprot robežu starp pieļaujams/nepieļaujams, sāpinās/nesāpinās u. tml. Arī partneru seksuālā dzīve ir daudz krāsaināka. Te nederēs ātrais seksiņš liftā vai rožlapas, sveces... un tad ātrais seksiņš. Nē, kā jau minēju, tā ir spēle. Un šajā spēlē partneri realizē savas fantāzijas: šeihs/harēma verdzene, laupītājs/princese, karaliene/pāžs utt. Tas prasa izdomu un laiku, bieži vien īpašus tērpus un atribūtus. Seanss, kā to mēdz dēvēt BDSM, reizēm var ilgt pat vairākas diennaktis. Līdz ar to nepieciešama ļoti laba partneru saderība, bet ar atšķirīgu «polarizāciju». Abiem partneriem jābūt viena veseluma atšķirīgajām daļām – sadistam vajag mazohistu, pavēlniekam pakļāvīgo u. tml. Tas šādai partneru savienībai nāk tikai par labu, jo kur gan vēl ideālāku saderību, gluži kā katliņš ar vāciņu vai cimdiņš ar rociņu.»

  • Kāpēc cilvēkiem patīk BDSM?

«Nu, bet kā var nepatikt spēle un spēlēšanās? Partneriem taču izdodas izspēlēt un piepildīt savus sapņus un fantāzijas, ko mūsu modernajā dzīvē un sabiedrībā neviens neļaus. Protams, daudziem šādas ilgas pēc sodīšanas, pazemošanas vai gūsta šķiet slimas vai amorālas. Bet kas gan ir pareizi vai nepareizi? Tikai un vienīgi konkrētas sabiedrības konkrēta brīža iedibinātie (vai iepotētie!) stereotipi vai dzīves modelis un nosacījumi tā uzturēšanai.

Foto: istockphoto.com

Piemēram, publisks pēriens Doma laukumā rīt pulksten 8:00 nav iedomājams, bet – vai tāpēc tur neviens nav ticis publiski nopērts? Viss ir relatīvs un šķietams. Turklāt veco labo teicienu – viss, kas ir dabisks, nav neglīts un pretīgs (lasi «nepareizs») – vēl neviens nav apgāzis.

Ja ir cilvēki, kuriem šādas lietas patīk un kuri to vēlas brīvprātīgi darīt, tad – kur ir problēma vai perversija? Turklāt šādu cilvēku ir ļoti daudz, es pat teiktu, ka apmēram 40–60 % cilvēku izjūt tieksmi pakļaut vai būt pakļautam seksuālo attiecību laikā. Cits jautājums – cik dziļi, kā un vai cilvēks vispār to apzinās?

Šī spēlēšanās ar pakļaut/pakļauties jau ir tā lielākā sāls, kas liek cilvēkam nodoties BDSM. Cilvēks vismaz guļamistabā var atbrīvoties no visa, kas viņu nospiedis un nomācis ikdienā, proti, masas stereotipiem, stresa, sabiedrības viedokļa un vēl miljoniem saku, ko mūsdienu cilvēks sev sakāris kaklā pienākumu būt gudram un stipram, būt priekšniekam, būt demokrātiskam dēļ. Bet tādā veidā tu vari būt tu pats un nekaunēties no tā, ka tev sagādā baudu rāpot uz ceļiem vai nopērt ar siksnu un partnerim ir bauda to dot/saņemt.»

  • Kāpēc BDSM aksesuāru izmantošana ir modē?

«Tas jau būtu jāprasa tiem, kuri modi veido. Bet domāju, ka te galvenais nosacījums ir apstāklī, ka mode vienmēr ir meklējums pēc kā jauna, nebijuša, neredzēta, šokējoša, kliedzoša, neikdienišķa. Un vēl saka, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. BDSM jau būtībā nav nekas jauns, jauns ir tā skatījums uz mūsu tagadējo sabiedrību un seksuālo dzīvi. No tabu un nolieguma, tādas savdabīgas pagrīdes, BDSM lēnām ir pārvērties par atzītu subkultūru un līdz ar to arī komercializējies.

Mode jau arī ir komercija, un gluži loģiski, ka tā nepaies garām šādai, zināmā mērā šokējošai un provokatīvai, lietai kā BDSM. Vēl lielu lomu spēlē arī tas, ka BDSM ir daudz savdabīgu atribūtu un tērpu, piemēram, kakla siksnas, pletnes, pielāgotas korsetes, pat savdabīgas tikumības jostas un vēl daudz kas cits.»

  • Vai viegli atrast domubiedrus – BDSM piekritējus?

«Gan jā, gan nē. Ja jautājums skar to, vai atrast cilvēku loku, kurus tas interesē, tad nu jau vairs nav sarežģīti. Līdz ar interneta attīstību tā vairs nav nekāda lielā problēma. Citādāk bija pirms 15–20 gadiem, bet tas jau ir pavisam cits stāsts. Tiesa, tāda apzināta Latvijas BDSM piekritēju kā kopienas kontaktēšanās, gan virtuāla, gan klātienē, ir sākusies samērā nesen.

Daudz sarežģītāk ir ar sava partnera atrašanu. Jau parastam pārim satikt vienam otru un turpināt daudzmaz normālu un saskanīgu kopdzīvi ir problemātiski, bet BDSM piekritēju gadījumā nepieciešams, lai sakristu ne vien ārējā izskata vēlmes, raksturi, bet arī loma un fantāzijas BDSM attiecībās. Piemēram, satiksies simpātiska brunete ar maigām acīm un blonds jauneklis ar atvērtu sirdi, bet abiem būs vēlme pakļauties un kalpot. Neko darīt, būs vien jāšķiras.

Nevar būt laimīga kopdzīve, ja starp partneriem nav saskaņas arī guļamistabā un kāds vai abi paliek ar neapmierinātām vēlmēm. Agri vai vēlu pāris izjuks vai sāksies krāpšana. Tāpēc mazs padoms, ko visi jau sen zina, bet tāpat nepilda – nekad neslēpiet savas fantāzijas, izrunājieties ar savu partneri, meklējiet iespējas to piepildījumam. Iespējams, bezmiega naktīs jūs abi sapņojat par vienu un to pašu, bet muļķīgi klusējat iedomātās bailēs no partnera un mistiskiem stereotipiem. Atrast savu radniecīgo dvēseli nekad nav viegli, bet tāpēc jau nevajag atteikties no meklējumiem.»

  • Kāpēc BDSM piekritēji neiet gājienos kā homoseksuāļi?

«Nezinu. Varbūt nav kas sasauc? Bet vai mums (es domāju BDSM piekritējus) to maz vajag? Man šķiet, ka nē. Mēs jau tāpat esam, mums nevienu savai «ticībai» nevajag pievērst, mēs nevēlamies skaļu un agresīvu pašreklāmu, mums nav tieksmes uzbāzties apkārtējiem ar to, ko mēs darām guļamistabā. Katrs ir tiesīgs būt tāds, kā vēlas, un izpausties, kā vēlas. Man nav aizspriedumu, un arī BDSM sabiedrībā tādi nepastāv. Šajā ziņā BDSM ir vēl lielāka tolerance (paradokss!) dažādos sabiedrībai kutelīgos jautājumos nekā lielajam, «pareizajam» vairumam. Es teiktu tā – BDSM stāv pāri visām šīm lietām, jo tam kalpo kā heteroseksuāļi, tā homoseksuāļi, kā nabagi, tā bagāti, kā karaļi, tā kalpi.»

BDSM sabiedrības emblēma 

BDSM sabiedrībai ir arī sava emblēma. Diskusijas par nepieciešamību izveidot šo emblēmu radās internetā 90. gados. Rezultātā 1995. gadā emblēmu radīja Stīvs Kvagmērs (Steve Quagmyr), par pamatu izmantojot senu simbolu – triskelionu, ko izmantoja daudzas kultūras, piemēram, ķelti, vikingi un sakši. Bez tam ir saskatāma acīmredzama līdzība ar daoisma Iņ un Jaņ simbolu.

Šī emblēma ieguva vispārēju BDSM sabiedrības atbalstu. Trīs elementu dizains var tikt interpretēts gan kā subkultūras pamatelementu saistība un savstarpējā atkarība (BD, DS un SM), gan arī kā BDSM trīs pamatprincipi (SSC), gan arī kā trīs dalībnieku pamatgrupas: Top, Bottom, Switch. Izliektās līnijas var asociēt ar pātagām pēriena laikā, bet apaļo formu kā BDSM sistēmas pašpietiekamību un aizsargātību. Krāsa var variēties, toties aplis un izliektās līnijas ir metāliskā tonī. Jāpiebilst, ka BDSM emblēmas izmantošana tieši šādā izskatā, kā to piedāvāja tās autors, BDSM sabiedrībā nav obligāta, tomēr tā ir pazīstamākā un izplatītākā BDSM pazīšanas zīme. 

Šī emblēma tiek ļoti plaši izmantota rotājumu dizainā, uz tematiskajām precēm, interneta portālos un BDSM pasākumu plakātos. Protams, ir arī citas subkultūras emblēmas, tomēr to izplatība un nozīme ir daudz mazāka.

Vēlreiz par stereotipiem attiecībā uz BDSM no «tas nav normāli, tas ir perversi» līdz «tad, redz, kāpēc sievietes neiet prom no vīriem, kuri viņas sit un pazemo sadzīvē»

«Būtiskākais stereotips ir vardarbība. Vēlreiz atkārtošos – tā tas nav. Visam pamatā ir brīvprātība, saprātīgums un vēlme. Teiciens – ja sit, tātad mīl –, ir muļķība. Te jau būtu jārunā par citiem cilvēku attiecību modeļiem dzīvē vai ģimenē, par garīgo kultūru un psiholoģiju. Arī kaut kādu perversiju piedēvēšana ir nekorekta. Vispār stereotipu veidošanās pamatā vienmēr ir nezināšana, nevēlēšanās iedziļināties jautājumā, tā vietā izvēloties tukšu pabļaustīšanos par kaut ko, tā ir garīgā apvāršņa šaurība.

Es pat teiktu tā – kompleksi un problēmas bieži vien ir pašai sabiedrībai, nevis cilvēkiem, kuri skaidri apzinās, ko vēlas, un rīkojas saskaņā ar savu būtību. Ir robežas, kas ir nepārkāpjamas, nemainīgas un vispārcilvēciskas, tādas kā, piemēram, nenodot, nezagt, neslepkavot, mīlestība un draudzība. Un ir lietas, kas ir sadomātas un izpūstas, jo kādam tas ir bijis vajadzīgi un noderīgi.

Negrasos nevienu pārliecināt vai likt izmainīt savas domas. Es vienkārši ļoti īsi un vispārīgi pastāstīju par BDSM no sava personīgā viedokļa un mazliet pieredzes. Vienīgais, ko vēlētos pateikt – nevajag bēgt no sava «Es», centieties būt tas, kas esiet. Tad, vispirms, jums būs harmonija ar savu dvēseli un līdz ar to būs daudz vieglāk atrast ceļu uz harmoniju ar cilvēkiem jums apkārt un pašu dzīvi.»

Iveta Odiņa

Citi interesanti raksti

Erotiskā masāža

Anālais sekss - par to, ko skaļi neapspriež

Par privāto dzīvi un savstarpējām attiecībām varat aprunāties Cāļa forumos

Par "to"

Attiecības un psiholoģija