Spogulis

Seksuāla interese par savu dzimumu?

Seksuāla interese par savu dzimumu?

Konsultē psiholoģijas skolotāja Irita Rozentāle
Homoseksuālisms ir tēma, par kuru Latvijā cilvēki tikai nesen sākuši runāt plašāk un pieklājīgāk. Tieši pusaudžu vecumā jaunietis sāk aptvert savu seksuālo interesi, kas var būt vērsta ne tikai uz pretējo, bet arī savu dzimumu, un tad rodas neskaitāmi jautājumi, kā pret to izturēties un ko darīt.
Jūtot pārmaiņas savā ķermenī, jebkuru cilvēku pārņem gan interese, gan satraukums, mēģinot saprast, kas notiek un ko tas nozīmē. Pusaudži, kuri nevis kā vairākums izjūt seksuālu interesi par pretējos dzimumu, bet gan reizēm vai pa bieži - par savu dzimumu, var būt neizpratnē par savām izjūtām. Domas, vai esmu tāds vienīgais, vai ar mani kaut kas nav kārtībā un vai tas tā būs uz visiem laikiem, var nomākt pusaudzi. Bet par to runāt uzdrošinās reti kurš.
Tāpat kā pasaulē, arī Latvijā homoseksualitāte nav līdz galam izpētīta, bet pie mums kā pret daudz ko, kas ir atšķirīgs no lielākā vairākuma, pastāv nopietna diskriminācija. Tāpēc arī tie, kuri izjūt seksuālu interesi par savu dzimumu, bieži vien slēpj to un reti kad savas simpātijas izrāda publiski. Izņēmums ir jau vairākus gadus notikušais Praida gājiens, kas gan ir uztverts ļoti dažādi un lielākā daļa cilvēku par to ir sašutuši. Bieži vien arī jaunieši savā starpā runājot, aprobežojas ar frāzēm, ārprāts, kādi viņi ir jocīgi, dīvaini vai pat nenormāli, neapjaušot, ka arī kāds no klātesošajiem vai pat kāds no ģimenes var būt šādi orientēts. Ne vienmēr arī savējie – draugi, vecāki, brāļi vai māsas spēj to pieņemt, un diemžēl var arī novērsties no cilvēka, kurš atklājis par šādām savām izjūtām.
Kopā ar psiholoģijas skolotāju Iritu noskaidrojām, kādi ir biežākie jautājumi un meklējām atbildes uz tiem.

Kā veidojas homoseksualitāte?

Viedokļi par to, kas ir homoseksualitāte, ir ļoti dažāda - vieni uzskata, ka tā ir iedzimta, citi, ka tā ir iegūta un to var mainīt, vēl citi, ka tā ir grēks, slimība, kas var būt pat lipīga. Galvenā atšķirība viedokļosa ir tajā, ka vieni uzskata - tas jau ir cilvēkā pašā, otri - ka cilvēks kļūst citādi orientēts sociālu apstākļu dēļ.
Piemēram, Bībers uzskatīja, ka homoseksualitāte veidojas jau bērnībā un viens no iemesliem ir tas, ka bērnībā māte pārāk ciešas attiecības veidojusi ar dēlu, bet tēvs bijis emocionāli un fiziski attālinājies. Un tad dēlam vēlāk ir bail, ka sieviete pārņems viņu. Līdzīgi arī meitenes, kurām bērnībā izveidojusies cieša saikne ar māti, bet tēvs palicis svešs, pieaugot veido ciešākas saiknes ar sievietēm un baidās no vīriešiem. Tomēr Freids uzskata, ka cilvēka galīgā seksuālā attieksme netiek izlemta līdz pubertātei un ir dažādu faktoru rezultāts.
Līdz šim nav atrasts kāds īpašs homoseksualitātes gēns, tāpēc mūsdienās uzskata, ka homoseksualitāte ir atkarīga no vairākiem faktoriem – gēniem, iedzimtības, sociālās audzināšanas, ģimenes un citiem faktoriem.
Kā es varu zināt, ka man ir kādas noslieces uz homoseksuālismu? Vai tas ir uz mūžu? Vai to var mainīt?
Irita skaidro, ka savu seksualitāti cilvēks sāk apzināties kopā ar pārmaiņām fiziskajā ķermenī. Citam tas var būt 11 gadu vecumā, citam 15. Pusaudzis sāk uz citiem cilvēkiem skatīties ar seksuālu interesi, īpaši pretējo dzimumu un pamazām arī sāk apzināties, ka arī par viņu rodas tāda interese. Ja seksuālā interese rodas pret savu dzimumu, tas ir tikai normāli, jo cilvēka seksuālā identitāte veidojas no daudziem apstākļiem. Ir dažas teorijas, kas saka - visi cilvēki piedzimst biseksuāli - ir seksuāla interese gan par savu, gan pretējo dzimumu, un tad dzīves laikā tā nosveras vai nu uz vienu, vai otru pusi. Tā kā sabiedrībā par normu ir pieņemtas seksuālas attiecības starp pretējiem dzimumiem, tad visbiežāk pusaudži tieši arī pievērš uzmanību pretējam dzimumam. Bet ko darīt tiem, kuri izjūt seksuālu interesi par savu dzimumu? Bieži vien tas ir pārejoši - tāpat kā dažādas intereses cilvēkiem - hobiji, profesijas - ar laiku mainās. Bet gadās arī, ka interese ir noturīga un tad cilvēkam nākas piedzīvot daudzus grūtus brīžus - neizpratni no sabiedrības puses, kaunu un vainas apziņu, īpaši grūti iet kristīgiem cilvēkiem, jo viņi dzīvo ar grēka apziņu. Tomēr jārēķinās, ka homoseksuāli orientēti cilvēki, kuri grib būt tādi kā visi, dzīvojot vai veidojot seksuālas attiecības ar pretējo dzimumu, iekšēji tik un tā var nebūt laimīgi un pat izjust nepatiku.

Kāpēc to uzskata par grēku un pat nenormālību?

Sākotnēji seksuālas attiecības uztvēra tikai un vienīgi kā bērna radīšanu, tādējādi jebkuras citādas seksuālas attiecības bija pretdabiskas. Arī zinātnieki uzsvēra, ka dabā ir noteikts, ka seksuālas attiecības normāli ir starp diviem pretējiem dzimumiem, tāpēc uzskatīja, ka homoseksualitāte ir bioloģiska pataloģija, ko nevar iegūt, bet tāds cilvēks vienkārši piedzimst. Tā kā tā ir patoloģija, kaut vai tikai fiziska, zinātnieki uzskatīja, ka šādi cilvēki arī garīgi un psihiski nav normāli.
Tomēr psihologi sāka apstrīdēt iedzimtības faktoru un mēģināja pierādīt, ka homoseksualitāte ir iegūta dzīves laikā, summējoties noteiktiem apstākļiem. Psihologi arī izpētīja, ka psihiski homoseksuāli cilvēki nemaz neatšķiras no heteroseksuāli orientētiem un ir garīgi veseli. Tomēr bija jāpaiet vēl ilgam laikam, līdz Pasaules Veselības organizācija to izsvītroja no garīgo traucējumu saraksta.

Kā rīkoties homoseksuālam cilvēkam?

No pētījumiem izriet, ka diskriminācijas dēļ homoseksuāliem cilvēkiem salīdzinājumā ar heteroseksuāliem ir vairāk nosliece uz depresiju, domām par pašnāvību, problēmas ar savas seksuālās identitātes pieņemšanu. Ja cilvēks nespēj pieņemt savas seksuālās intereses, viņam ir arī grūtības par tām pastāstīt citiem.
Homoseksuāli orientētam cilvēkam ir jāpalīdz pieņemt sevi un savu homoseksuālo orientāciju, nevis viņu mēģināt „pārtaisīt”. Tā ir cita orientācija, kas nemaina cilvēku kā personību un ja viņam arī ir kādas psiholoģiskas problēmas, tad nevis no tā, ka viņš ir citādi orientēts, bet gan no iekšējās spriedzes, kas rodas no bailēm par sabiedrības nosodījumu.
Pilsētu iedzīvotājiem ir vieglāk paust savu viedokli, kas varbūt atšķiras no sabiedrībā pieņemtajām normām un vērtībām, nekā ciematā vai mazā pilsētiņā, kur visi viens otru pazīst. Vēl joprojām ir uzskats, ja tu esi citādāks, tad tu neesi normāls un ciematā par to runās visi un vēl piedomās klāt.
Jebkurš cilvēks vēlas būs pieņemts, pirmkārt, jau savā ģimenē, lai varētu tālāk veiksmīgi darboties, jo bez ģimenes atbalsta tas ir ļoti grūti. Ja ģimenē atbalstu nevar rast, tad ir iespējams meklēt atbalstu pie līdzīgi domājošiem vai draugiem.

Kā saprast sevi un kur var meklēt palīdzību?

Mūsdienās var redzēt filmas par attiecīgo tēmu, ir raidījumi, kur tiek apspriesta ar homoseksuālismu saistītās problēmas, dažādas aptaujas, informācija presē, internetā. Ir jau notikušas vairākas vasaras nometnes, homoseksuāli orientētiem cilvēkiem ir iespēja satikties citam ar citu, diskutēt, apmainīties ar pieredzi, ne tikai Latvijā, bet arī citur.
Arī Irita piekrīt, ka šobrīd Latvijā ir jau vieglāk, īpaši Rīgā. Par homoseksuāli orientētu cilvēku tiesībām ir iestājusies apvienība „Mozaīka”, viņu mājas lapā var atrast daudz informācijas. Ir arī portāls www.gay.lv, kur ir gan informācija, gan var satikt tādus pašus cilvēkus. Rīgā ir arī nakts klubs - ieeja gan no 18 gadu vecuma.
Tas viss palīdz homoseksuālistiem dzīvot atklātāk, neslēpjoties, bet no otras puses tas, protams, izraisa sabiedrības pretreakciju. Vismaz Latvijā tikai tagad sāk veidoties attieksme pret homoseksualitāti kā pret citādu parādību, bet nevis kā pret slimību. Pasaulē jau daudzās valstīs ir aizliegta diskriminācija uz seksuālās orientācijas pamata.

Citi interesanti raksti

Erotiskā masāža

Anālais sekss - par to, ko skaļi neapspriež

Par privāto dzīvi un savstarpējām attiecībām varat aprunāties Cāļa forumos

Par "to"

Attiecības un psiholoģija